Mani galīgi neaizvaino tas, ka Ukraina uzvarēja eirovīzijā jo Ukraina. Salīdzinot ar pagājušo gadu eirovīzija bija ļoti garlaicīga. Vienīgais brīdis, kas man šķita ļoti jautrs, bija kad UK dabūja pirmos punktus un sāka skandēt "WE GOT POINTS! WE GOT POINTS!"

Literatūras superspēja manā dzīvē ir - es varu bezmazvai izvēlēties, kā es gribu justies, piemeklēt grāmatu un šurum-burum es tā jūtos. Es zinu, ka es varu, bet es nedaru. That's on me.

Šitā es pensijas vecumā būšu vienīgā tantiņa bez tetovējuma un visi par mani smiesies.

Kā lai heteroseksuāls cilvēks dabū netradicionālu ģimeni?

Kaimiņi taisa augšējā stāvā remontu. Dzirdu, kā man vannasistabaa birst akmeņi no trubām, ieslēdzu gaismu paskatīties, balss no griestiem - "Čau, K, kā klājas?" awww

Viena lieta, par ko es būtu priecīga, ja būtu zinājusi bērnībā ir - tīrs dieva dots talants ir retums. Cilvēki var iemācīties jebkādu skilu, ja piestrādā pie tā. Bet jebkāds skils un attīstīšanās tāpat agri vai vēlu atdurās pec nepieciešamības ieguldīt tajā daudz naudas, kuras tev var nebūt. Tā kā - nekas nav daudz zaudēts tāpat.

Ap kuru vecumu vēlme siet lakatiņu galvā top nepārvarama? Porcelāna tasītes man jau ir.

Es nemaz nevaru aprakstīt kā es jūtos, jo man ir konstanta trauksme par katru nieku. Es vairs nezinu kā es jūtos. Es turos pie realitātes ar vienu pirkstu. Teorētiski. Praksē no malas viss izskataas ļoti labi. Nav par ko sūdzēties, bet ļoti gribās.

Komunikācija ar pārējiem kopīpašniekiem ir nevajadzīgi nepatīkama. I don't need this shit. Bars pašapmierinātu snobu.

Varbūt, ja tu esi bumbulītis, nevajag bāzties kvadrātainā caurumiņā. Visiem bus labāk.

Īsā versija ir - cilvēki varētu mazāk bāzt degunu citu privātajās darīšanās. Garā versija ietver sevī garu eseju, kas sākas ar Dan Carlin podkāsta citātiem, pārdomām par to kā paštaisni tradicionālo vērtību aizstāvji pick and chooso sev izdevīgus argumentus to fit a narrative un manu vispārējo nicinājumu pret viņu viedokli, kas tēlo, ka domā par "tautas nākotni", bet patiesībā tikai grib attaisnot savus pretīgos, naidīgos uzskatus un es zinu, kur es TO jau esmu dzirdējusi...
Un kāds tam visam sakars ar mani? Man nav jāattaisnojas par savām izvēlēm un - ja pavisam godīgi - kāds maz apstājās lai pajautātu, kāds tieši un kam ir tas "greater good" ieguvums? Tā ir tukša diršana.

Taa buutu ahujennā pašnāvības vēstule - "baltais nosauca mani par resnu"

Tas brīdis, kad kafijai nav klāt cukura, jo bija jāēd kūka un tad kūka beidzās, bet kafija vēl ne. Izgāju ārā un atcerējos, ka ir janvāra vidus. Līst.

Stāvoklis plānotāju tirgū ir neapmierinoši neapmierinoš. Vai tiešām vienīgā izeja ir konstruēt pašai savu? Mēs dzīvojam viduslaikos vai viss šitais individuālisms un inclusivity bulshits ir kaut kāds aizkars priekšā faktam, ka visi cilvēki vai nu IR instagram boti vai meta grib, lai mēs domājam, ka mēs esam instagram boti.

Es drīkstu internetā apsaukāt cilvēkus par stulbeņiem, vai CANCELkultūrai arī pret to ir kaut kādas pretenzijas?

Patriotiski noskaņoti cilvēki turpina romantizēt 30to gadu Latviju un man tas nepatīk.

Ja gribas redzet skrienosas tantinas, tad jasezh pie esplanades.

Es gribu lai septembris ir visu cauru gadu.

Spewing bullshit with confidence.