"boifis" tagad ir vārds? UGh

Čuru krāsas sienas - that would be a NO from me.

Vai tās dīvānveidīgās kušetes, kurās visi viktoriāņi izlaidušies lasīja grāmatas, ir ērtas vispār?

I shit you not - man viens čalis nesen pateica, ka "būt vienam ir tikpat nenormāli kā būt invalīdam".

40! Un es joprojam neesmu resna!

Pieaugušamības skalā es esmu tagad tajā vietā, kur priekš rīsiem ir jāpērk vairāki stikla konteineri, jo ir daudz dažādu rīsu. Bet man vajag stikla/kristāla cepumu trauku arī ASAP.

Neviens mani nepārliecinās, ka organizēt bibliotēku pēc krāsām nav infantili. Pintrest come at me!

4 veidu latviešu tantiņas brauca tramvajā -
tās, kas dzied zsv dziesmiņas,
tās, kas par to ļoti priecājas,
tās, kas pat to nemaz nepriecājās,
un tās, kuras ĻOTI DUSMĪGI DŽADŽO VISAS TĀS, KAS NEPRIECĀJAS.

Internets taču bija dumja vieta pilna ar kaķiem, porn un jociņiem, kaut kā man šķiet, ka tagad ir pilns ar ragebites lai iesmērētu tev vairāk reklāmas. Un lielākā daļa IR reklāmas. UN porn. I mean - es vismaz varēju cibā vienmēr atgriezties - ciba ir pilna ar woke pasaules nepieņemtiem apbižotiem mapatiem. Produktīvi šis - vairs nav.

"kApĒc Tu NeSvInI ZsV...???" Kāpēc svinēt? Redzku lieliskais sensitīvais raidījums "Ko neteikt" veido veselu sēriju par šo tēmu itkā tā būtu kaut kāda minoritātiska slimība - nesvinēt zsv.

Dzīvokļu īres fb komūnās es esmu tikai lai kritizētu interjera dizainus.

"Stila patruļa" ir vēl sliktāks nekā šķita, ka būs. Es nevaru iedomāties, kā tas šovs var NEBŪT taisīts tikai lai kaitinātu cilvēkus.

Kopš dzīve ir pārāk īsa priekš youtuberu video intro, es sāku domāt, vai es jebkādi ievadi vispār ir lietderīgi.

Es nevaru gadiem ilgi izdomāt ko tetovēt, jo es ne ar ko neidentificējos.

Reti kas ko dara cilvēki vai rada cilvēki, nav sūds. Kas mani aizskar, jo kāpēc ražot miskasti priekš miskastes. Tā pasaule griežas - radot atkritumus uz riņķi. Ar ko tava "māksla" atšķiras?

"just make the chili"

Darbā ir viens kolēģis, kas mani ļoti iedvesmo. Nekad nesmaida, nekad nerunā ne ar vienu par tēmām, kas nav saistītas ar darbu un arī tad tikai 2-3 teikumus max, iet ēst viens, iet pīpēt viens, atnāk uz darbu, strādā, aiziet mājās un neiesaistās ar kolēģiem pilnīgi nekādās darīšanās. Es knapi zinu kā viņu sauc un mēs strādājam 1m attālumā viens no otra kādus 10 gadus. Tie ir tie cilvēki, kas man patīk. Un es pat negribu ar viņu ne runāt ne iepazīties. Jo klusie ūdeņi nav vis vienmēr tie dziļākie un varbūt es negribu zināt.