Vesela virkne faktoru.

Vēsturnieki, kurus es pazīstu, vienā vai otrā veidā ir īpaši cilvēki. Daudzi īzī var saiet Elbakjanā: "Lūk, kādreiz bija laiki - vispirms iedeva pa seju, un pēc tam uzdeva jautājumus." Vēl vēsture ir brutāla un depresīva tikai atkarībā no perspektīvas. Daudzi vēsturnieki uz vēsturi skatās kā procesu, kurā mēs iemācījāmies lietas darīt labāk - attīstījās zinātne, medicīna, tiesību sistēmas. Visbeidzot laikmetīgais cilvēks dzīvo šeit un tagad, un visi sūdi kas notiek, notiek šobrīd, kamēr vēsturnieks uz lietām skatās kā uz to, kas ir noticis pagātnē.

Ja godīgi, mani drusku nomāc fakts, ka mēs dzīvojam brutālā pagātnē, un nākamās paaudzes uz mums skatīsies kā uz atpalikušiem radījumiem, kas, piemēram, ēda gaļu, vai dzīvoja ļoti īstu un nespējīgu dzīvi.

Es pieņemu, ka tas ir izbrīns par to, ka cilvēce joprojām turpinās.