padomju laikā tā bija, tagad ir tā, ka nu bērns ir jāplāno tad, kad pašam ir ko ēst un nav jādomā vai pietiks pamperiem un maizei. mans subjektīvais viedoklis
Nu vismaz jumtam virs galvas un stabiliem ikmēneša ienākumiem jābūt. Pabalsts ir tikai 1 gadu, pēc tam sākās īstās problēmas - gan ar auklem, gan bērnu dārziem, jo darbā taču jāatgirežas, bet mazo atstāt nav kur/kam.
Bet vispār piekrītu - bērns NAV manta, kuru atļauties/neatļauties.
beernu man ir gribeejies vienmeer, bet es apzinos, ka finansiaali nevaru veel atljauties. es neesmu muljkje, es zinu, ko speeju un ko nee. es nedzenos peec beerna, vinjsh vnk vareeja buut. un es par to priecaatos. pateikt sievietei, ka vinja buutu slikta maate - to nepiedod. un btw es no uzmaniibas truukuma necieshu.
es tev kaadreiz esmu teikusi, ka gribu tevi? tu aicinaaji un es gaaju, jo nebija iemesla neiet. mees labi pavadijaam laiku, tev veel kaut ko vajadzeeja no manis? taa ari vareeji pateikt
tu pateici, ka es speetu savu beernu kaut kur nogruuzt. ne suuda tu nezini par to, cik ljoti es gribu beernu, bet speej pateikt kaut ko taadu. es pat apraudaajos.