[full text]

kad saule nogurusi riet un parubās,
tad dažiem, proti, man, iet ciet,
jo vēji atkal trokšņo tukšās trubās,
un kaimiņkuce aizgūtnēm sāk riet.

kad bānis noklust un uz dusu pošas,
es gribu lasīt slapjas pienenes,
pār sevi dziesmu segu klājis droši,
pie stūres apsēžos, lai upe projām nes.

es guļu acīm vaļā, skaitu bēdas,
es kaitējos ar ceļa malas ēnām,
kā tārpi bēdas dzīvā gaļā ēdas,
te uzbango, te aizplūst lēnām.

skrien svītras un aizzib stabi,
viss aizplūst, viss paliek tepat,
man piepeši kļūst tik labi,
es esmu, kas biju, nekas.

Skaistas idejas.
Bet man šķiet, ka tur kaut pirms pēdējā panta neveselīgi nozuda ritms. Tas tā - nedaudz traucē lasīt. T.i. cits ritms. Tā jau labi :)

ritma maiņa ir viena no postmodernās dzejas fīčām! atšķirībā no klasiskās dzejas, kur valda stingri atskaņu un pantmēru (metrikas) kanoni, modernā dzeja piekāš formas ierobežojumus. bet to jau tu droši vien pats zini.

starp citu, ko tu māci tai skolā?

Es neko nemācu. Esmu tāds - neprofesionālais palīgs, teiksim tā.
Nu, modernajā dzejā, cik esmu manījis, bieži šīs ritma maiņas ir daudz atšķirīgākas, tāpēc arī to saku, jo šeit liekas kā klasiskās dzejas piemērs (nerunāju par valodu), kas nedaudz jaucas ar moderno. Tāds ne šis ne tas. Varbūt vienkārši neizprotu tādu :>

cerība uz izpratni ir visneremdināmākā.