es sapratu.

pasaules klusums

Kaut nu tā būtu.

pasaulei vienmēr ir ko teikt, bet tam nav nozīmes

Nozīmi jau mēs paši piešķiram. Turklāt visbiežāk tur, kur to vismazāk vajag.

drausmīga banalitāte, bet tāda jau ir cilvēka daba - kaut ko "skaidrot", "apgūt" un "kārtot" - pēc savas ierobežotās saprašanas vai nesaprašanas...

Jā, tas tiesa. Man gan, patiesībā, liekas, ka to visu skaidrot, ir noderīgi paša cilvēka izaugsmei, lai nebūtu jāpieturas pie tā, ko kāds saka. Kārtošana gan parasti ir šausmīgi subjektīva. Visvairāk smiekli man sanāk, ja kāds izdomā pateikt, ka "jūs nesaprotat" ar tādu šausmīgu pārākuma izteiksmi. Nu prasti taču.

smiekli caur asarām, jo šādu visgudro nav mazums. kādreiz es varbūt mēģinātu pierādīt savu taisnību, tagad man ir you-don't-have-to explain pieeja. komunikācijā ar paštaisnām personām visvienkāršākais ir vienkārši aizcirst durvis, jo, argumentē vai neargumentē, rezultāts tik un tā būs tāds pats.

Es gan esmu tāds kā dzimis izglītotājs - cenšos skaidrot. Bieži saprot, bieži noliedz (kā gadījies kā ne, kristieši gandrīz nekad nepieņem to, ka viņiem nav taisnība), bet vissmieklīgāk ir tad, kad liekas, ka saprot, bet tad pēķšņi izspļauj ko patiesi greizu, kas apliecina, ka tomēr nesaprot vis.

kad saule nogurusi riet un izrubās,
tad dažiem, proti, man, iet ciet,
jo lietus trokšņo notektrubās,
un kaimiņkuce aizgūtnēm sāk riet.

Bet skaisti taču :>

otrais pants nerakstās tik viegli - iedvesma uz svilpienu nenāk. laikam šodien exceptionally jāaiziet uzpīpēt un jāpastrādā mazliet.

Var jau visādi:>

[full text]

kad saule nogurusi riet un parubās,
tad dažiem, proti, man, iet ciet,
jo vēji atkal trokšņo tukšās trubās,
un kaimiņkuce aizgūtnēm sāk riet.

kad bānis noklust un uz dusu pošas,
es gribu lasīt slapjas pienenes,
pār sevi dziesmu segu klājis droši,
pie stūres apsēžos, lai upe projām nes.

es guļu acīm vaļā, skaitu bēdas,
es kaitējos ar ceļa malas ēnām,
kā tārpi bēdas dzīvā gaļā ēdas,
te uzbango, te aizplūst lēnām.

skrien svītras un aizzib stabi,
viss aizplūst, viss paliek tepat,
man piepeši kļūst tik labi,
es esmu, kas biju, nekas.

Skaistas idejas.
Bet man šķiet, ka tur kaut pirms pēdējā panta neveselīgi nozuda ritms. Tas tā - nedaudz traucē lasīt. T.i. cits ritms. Tā jau labi :)

ritma maiņa ir viena no postmodernās dzejas fīčām! atšķirībā no klasiskās dzejas, kur valda stingri atskaņu un pantmēru (metrikas) kanoni, modernā dzeja piekāš formas ierobežojumus. bet to jau tu droši vien pats zini.

starp citu, ko tu māci tai skolā?

Es neko nemācu. Esmu tāds - neprofesionālais palīgs, teiksim tā.
Nu, modernajā dzejā, cik esmu manījis, bieži šīs ritma maiņas ir daudz atšķirīgākas, tāpēc arī to saku, jo šeit liekas kā klasiskās dzejas piemērs (nerunāju par valodu), kas nedaudz jaucas ar moderno. Tāds ne šis ne tas. Varbūt vienkārši neizprotu tādu :>

cerība uz izpratni ir visneremdināmākā.

krītot bezdibenī ne katrs tic, ka viņš krīt bezdibenī...
tas netraucē bezdibenim uzņemt jaunus iemītniekus..:)

Pieķēri.