Draudzene sastrīdējās ar māsu, jo māsai dzērumā bija izlicies, ka viņu nosauc par k u ņ u. (Kas tur slikts, galu galā- es regulāri kādu nolamāju- tā ir jautrāk.) Finālā abas jau nedēļu nerunā. Vienai apnicis skaidroties, otrai šķiet, ka skaidrošanās tāda attaisnošanās vien ir. Sīkums, tomēr lika aizdomāties, ka arī man pašai ir pat izjukusi draudzība, tādēļ, ka kādam (ai) kaut kas izlikās, vai kādam citam kaut kas izklausījās, un tas to mazliet piepušķoja un pateica tālāk- sanāk kā tāda lavīna, kas apaug ar sniegu un saspiež Tevi kā tādu pļeku.
A kā ar to cīnīties? Nerunāt vispār? Vai runāt skaļi un skaidri. Vai nevajag cīnīties- life is life.
P.S. Kāds nezina, Krasta Lido šodien strādā?