Citi man bieži pārmet, ka es lidinos pa vējam pie mākoņiem, un pati nemanu, ka aiz sava sapņainuma uzskrienu kādam virsū. Dzīvoju savā pasaulē un domās, tāpēc no malas bieži rādās, ka galvā risinu kādu bezgala nopietnu lietu, jo vienmēr saraukusi pieri apdomāju visu, kas notiek manās četrās sienās, kuras var plesties neiedomājami tālu viena no otras, vai saspiesties tuvu viena otrai pretī. Citreiz raucu pieri aizvien bargāk, jo manas sienas kļūst tumši pelēkas, un reizēm pat melnas, bet brīžos, kad smaidu, tās ir zili dzeltenas un rozā. Es nemaz nemanu, ka uz mani tik savādi skatās tie pārējie, jo negribu. Lai taču viņi dzīvo savā īstajā realitātē, savā steigā un darbos, nemanot to, cik burvīgi līst lietus, krājoties peļķēs, cik smaržīgi tuvojas pavasaris ar putnu čivināšanu un cik brīnumjauki bērni smejoties rotaļājas pagalmā.