Es jūtu to skatienu, ar kuru tu raugies man aizejot. Tas kā silts glāsts pieskaras manai mugurai un no galvas līdz kāju pirkstiņiem izlido kutinošu taurenīšu vilnis. Ar tevi kopā laiks skrien tieši tāpat kā tajā pulkstenī, kuram sekunžu rādītājs lido apkārt pa ciparnīcu, un lai kā es uz to dusmotos, tas nekad negrib piestāt un atpūsties. Vēlētos, kaut nekad nevarētu izrauties no taviem apskāvieniem, kaut vienmēr justu tavu tuvumu, un kaut allaž manu sirdi apmīļotu tās sajūtas, kādas ir tad, kad esmu pie tevis. Es nekad nespēju uz tevi no tiesas dusmoties, lai arī seju esmu savilkusi simttūkstots grumbās un balss pārvēršas līdzīgi nenoskaņotām klavierēm. Es varētu tevi apēst, jo tava garša ir daudz jaukāka par visiem pasaules saldumiem.