Aprīlis 25., 2003
| 13:37 - doh, laikam tomēr jāgriež Ei jūs visi, kas uzjautrinās par to, ka honeybee klausās Pink - honeybee lasa arī Žanīnu Buasāru. Šajā gadījumā "Lūdziet par mazo Polu", kas ir it kā domāts kā krimiķis, bet patiesībā ir vienkārši sakarīga psiholoģiska lubene. Tā, ka reizēm bēdīgi paliek, tā, ka jau pie laika ir skaidrs, kurš ar kuru salaidīs :) Varbūt pie grāmatas beigām arī apraudāšos. Jā, un vēl es neesmu izlasījusi Ulisu un tuvāko divu gadu laikā arī to nedarīšu. Nu, pusotra (pieļauju, pēc 2 gadiem man jamais būs obligātajā literatūrā). Arī Dantes Dievišķo komēdiju es neesmu izlasījusi. Neko no antīkās traģēdijas vai komēdijas, vai Iliādu, vai Odiseju (kas, jāatzīst, bija obligātā literatūra). Ko vēl varētu piebilst savā pēkšņajā atklātības uzplūdā?
Ā, jā - šogad esmu uzrakstījusi apmēram 10 dzejoļus, no kuriem pieminēšanas (ar klusuma brīdi) vērti ir ne vairāk kā 5. Varbūt pat ne tik. Vēl es neesmu izdarījusi neko no tā, kas man būtu jādara naudas dēļ. Un vēl es nezinu, kā ir ar "dvēseli" manos tekstos. Tas laikam ir pats briesmīgākais. (Varbūt tad godīgāk būtu nerakstīt vispār, ja tas, ko es rakstu, vai nu nenāk no sirds, vai arī nenonāk līdz lasītājam?) Lai arī - man šķiet, es zinu, kur eju un ko gribu pati sev pierādīt. Un, ja lasītājs saņem sūdīgāku tekstu - akdies, vai tad kāds autors ir izticis bez sūdīgākiem tekstiem? Es nezinu. Es zinu, ka es nerakstu "sev" tajā nozīmē, kādā parasti tas tiek teikts - t.i., es nerakstu tikai rakstīšanas brīdim, maniem tekstiem ir tālejošāka nozīme. Vai vismaz būtu jābūt. Bet vai es rakstu "lasītājam"? Tikai lasītājam? Vai arī - kas man liekas cerīgākais variants - mana rakstīšanas ir mans ceļš, tāds, kā tas ir - no vienas vēlēšanās pie nākamās (bet, cerams, nepazaudējot neko būtisku no sevis, tikai pamazām atskaldot lieko) - lai beidzot nonāktu līdz kādai nosacītai pilnībai, kura varētu būt arī tikai iekšēja un neizpaustos nekādos superģeniālos tekstos (vai iekšēji pilnīgam cilvēkam ir nepieciešams rakstīt?). Bet ja es eju šo Savu Ceļu, tad citu komentāri ir tikai tādi robežstabiņi, kas atzīmē punktus, kur esmu aizmaldījusies pārāk tālu no lasītāja. Un nekas vairāk. Vai literāram tekstam ir vitāli nepieciešams lasītājs? Es nezinu. Varbūt es šobrīd attaisnoju savu rakstītspējas trūkumu. Varbūt es izmisīgi sitos pret savu spēju griestiem. Es nezinu.
|
Comments:
Pie tevis, starp citu, stāv mans Uliss :D thp vēl mājās?
heh, es taa arii veel ulisam neesmu piekjeeries :P katraa zinjaa plaanoju vismaz tuvaakajaa laikaa saakt :D a maajaas veel esmu un buushu arii kaadu stundinju - centraa buushu ap chetriem
nu tip tad tiekamies bedree. 4os vai bik peec.
Nu pag. Es jau trijos būšu. Nau labi. :/
| From: | ringla |
Date: | 25. Aprīlis 2003 - 14:15 |
---|
| | tumsones sauciens no mucas | (Link) |
|
es arī neesmu lasījusi neko no minētā. Un nejūtos tādēļ sliktāka. un es nerakstu dzeju. es to nesaprotu. kaut kad pamatskolā rīmēju, vienas dienas laikā sarīmēju daudz - kā no konveijera - "piens - raudiens" "teicamnieks - prieks", pēc pieprasījuma parādīju latv.val. skolotājai, kas man nemaz nemācīja, viņa sapriecājās, ieskaitīja mani jauno literātu pulciņā. Pareizāk sakot, izveidoja to. kaut ko parakstīju, pabakstījos, bet secināju, ka man patīk lasīt, nevis rakstīt. vidusskolā bakstījos ap brīvajiem tematiem, ja nebija, pati sadomāju, nelasīju gandrīz neko no obligātās literatūras - domrakstus/esejas/citus niekus rakstīju, skatoties debesīs un ieskatoties katrā 35. lappusē. vidusskolā rakstīju skolas, pilsētas, rajona avīzēm. visi domāja - nu tik būs, ja ne rakstiece, tad žurnāliste noteikti! a nekā. pievīlu pedagogu cerības. tagad ar mani nesveicinās :D rakstu pasakas - slepus, neviens nezina to. Pat tuvākais cilvēks nenojauš, man šķiet :) Kad nomiršu, bērni šķiros mantas, kausies par kādu no maniem "noderīgajiem" krāmiem, atradīs manas lapeles, lasīs un brīnīsies, kāda večai jaunībā naiva pasaules uztvere ir bijusi...
nu es te arī izplūdu. miesiski un vārdiski. aizplūdu no tēmas :) i'm sssso ssssorry
| From: | maska |
Date: | 25. Aprīlis 2003 - 17:49 |
---|
| | | (Link) |
|
Es gan esmu lasījis, tak literatūra man aizvien ir tabula rasa. Atklātības uzplūdi tas ir kas jauks. Starp citu baltā tāfele var studēt telpu, kurā tā stāv (karājas) un tāpat respondēt realitāti kaut kamā kas ir līdzīgs literārā darbam (te jāsačukstās: kas tas tāds?!) ...
drausmīgs fui par to ,ka neesi izlasīusi Dantes dieviskjo komēdiju. Tas ir kautkas tāāāds. mums tas bija obligātajā ,ko es nelasu ,jo tur pārsvarā visādas mulkjības ,bet šito man gadijās palasīties stundā [extract from book] un tad es gribēju panjemt skolas bibliotēkā ,bet tā mulke bibliotekāre man negribēja dot ,jo vinja teica ,ka es neko tur nesapratīsot. Bet zini es sapratu. DAMN , a hell of a book! |
|
|