|
Aprīlis 25., 2003
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 13:37 - doh, laikam tomēr jāgriež
Ei jūs visi, kas uzjautrinās par to, ka honeybee klausās Pink - honeybee lasa arī Žanīnu Buasāru. Šajā gadījumā "Lūdziet par mazo Polu", kas ir it kā domāts kā krimiķis, bet patiesībā ir vienkārši sakarīga psiholoģiska lubene. Tā, ka reizēm bēdīgi paliek, tā, ka jau pie laika ir skaidrs, kurš ar kuru salaidīs :) Varbūt pie grāmatas beigām arī apraudāšos.
Jā, un vēl es neesmu izlasījusi Ulisu un tuvāko divu gadu laikā arī to nedarīšu. Nu, pusotra (pieļauju, pēc 2 gadiem man jamais būs obligātajā literatūrā).
Arī Dantes Dievišķo komēdiju es neesmu izlasījusi.
Neko no antīkās traģēdijas vai komēdijas, vai Iliādu, vai Odiseju (kas, jāatzīst, bija obligātā literatūra).
Ko vēl varētu piebilst savā pēkšņajā atklātības uzplūdā?
Ā, jā - šogad esmu uzrakstījusi apmēram 10 dzejoļus, no kuriem pieminēšanas (ar klusuma brīdi) vērti ir ne vairāk kā 5. Varbūt pat ne tik.
Vēl es neesmu izdarījusi neko no tā, kas man būtu jādara naudas dēļ.
Un vēl es nezinu, kā ir ar "dvēseli" manos tekstos. Tas laikam ir pats briesmīgākais. (Varbūt tad godīgāk būtu nerakstīt vispār, ja tas, ko es rakstu, vai nu nenāk no sirds, vai arī nenonāk līdz lasītājam?) Lai arī - man šķiet, es zinu, kur eju un ko gribu pati sev pierādīt. Un, ja lasītājs saņem sūdīgāku tekstu - akdies, vai tad kāds autors ir izticis bez sūdīgākiem tekstiem? Es nezinu. Es zinu, ka es nerakstu "sev" tajā nozīmē, kādā parasti tas tiek teikts - t.i., es nerakstu tikai rakstīšanas brīdim, maniem tekstiem ir tālejošāka nozīme. Vai vismaz būtu jābūt. Bet vai es rakstu "lasītājam"? Tikai lasītājam? Vai arī - kas man liekas cerīgākais variants - mana rakstīšanas ir mans ceļš, tāds, kā tas ir - no vienas vēlēšanās pie nākamās (bet, cerams, nepazaudējot neko būtisku no sevis, tikai pamazām atskaldot lieko) - lai beidzot nonāktu līdz kādai nosacītai pilnībai, kura varētu būt arī tikai iekšēja un neizpaustos nekādos superģeniālos tekstos (vai iekšēji pilnīgam cilvēkam ir nepieciešams rakstīt?).
Bet ja es eju šo Savu Ceļu, tad citu komentāri ir tikai tādi robežstabiņi, kas atzīmē punktus, kur esmu aizmaldījusies pārāk tālu no lasītāja. Un nekas vairāk.
Vai literāram tekstam ir vitāli nepieciešams lasītājs?
Es nezinu. Varbūt es šobrīd attaisnoju savu rakstītspējas trūkumu. Varbūt es izmisīgi sitos pret savu spēju griestiem.
Es nezinu.
|
Reply
|
|
|