Marts 23., 2015
| 08:34
|
Comments:
Yeah, nu es zinu definīciju (lai gan man ir interesanti par to, kā citi viņu definē, nu tb man ir otrādi - ja es kādam uzgāžos virsū, man ir vainas apziņa uzreiz, jo otram sāp, un kauns ir tikai tad, ja kāds šajā situācijā pievēršas nevis cietušajam, bet manai lieliskajai personai).
| From: | puce |
Date: | 23. Marts 2015 - 08:51 |
---|
| | | (Link) |
|
Nu tā nav gluži mana definīcija, bet psīcholohu. Aļi tieši tā mums skaidrojas psihoterpijas kursā, kuru pašlaik mācos Redzi, ar mūsu padomju bērnību var puslīdz droši apgalvot, ka vainas sajūta mums ir iedzīta visiem. Attiecigi pie mazākās iespējas jūtamies vainīgi.
Šo tēmu nav bijis vajadzības dziļi rakt.
Vainu var apzināties un vainu var sajust. Var apzināties, sajust un izlabot (viss ok). Var tikai sajust un netikt no tās vaļā (Vainas Apziņa, kas ir problēma). Var tikai apzināties kā loģisku cēloņsakarību ('es šo izraisīju'), bet nejust par to neko sliktu.
Kaunu var tikai izjust. Sociāls konstrukts, ja tu iekšējo sociālās normas organiski nejūti, tad kauna sajūtai nav no kurienes rasties. Ja jūti, tad var sajust kaunu arī par nepareizām domām, kuras neviens nekad neuzzinās.
Sajusties vainīgam/apzināties vainu un sajust vajadzību izlabot situāciju ir normāli. Traucējošā 'Sense of Guilt', kas sapin utt - tas ir biš kaut kas cits. Tāpat kā nobīties ir OK, visu laiku dzīvot ar Sense of Dread - nav. Paskatīšos, vai varu kaut kādu literatūru par šo atrast.
Psihopāts neizjūt nožēlu, neizjūt kaunu, un skaitās, ka neizjūt vainu - bet tas nenozīmē, ka viņi nespēj loģiski apzināties vainu kā cēloņsakarību - vismaz tad, kad viņi spēj saprast sekas, ir sekas, ko bez empātijas nav iespējams internalizēt).
|
|
|
|
Sviesta Ciba |