ha, a šiten viņš to stāsta pilnīgi otrādi - t.i., ka tas, ko tev iedzen, ir kauns, bet vainas apziņa ir kaut kas tāds, ko tu vispār vari just tad, ja neesi galīgi apdauzīts
https://www.psychologytoday.com/blog/shame/201305/the-difference-between-guilt-and-shame

(Sorrī par triviālo atstāstu, tūlīt atnāks crescendo un sabārs :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Šo tēmu nav bijis vajadzības dziļi rakt.

Vainu var apzināties un vainu var sajust. Var apzināties, sajust un izlabot (viss ok). Var tikai sajust un netikt no tās vaļā (Vainas Apziņa, kas ir problēma). Var tikai apzināties kā loģisku cēloņsakarību ('es šo izraisīju'), bet nejust par to neko sliktu.


Kaunu var tikai izjust. Sociāls konstrukts, ja tu iekšējo sociālās normas organiski nejūti, tad kauna sajūtai nav no kurienes rasties. Ja jūti, tad var sajust kaunu arī par nepareizām domām, kuras neviens nekad neuzzinās.


Sajusties vainīgam/apzināties vainu un sajust vajadzību izlabot situāciju ir normāli.
Traucējošā 'Sense of Guilt', kas sapin utt - tas ir biš kaut kas cits. Tāpat kā nobīties ir OK, visu laiku dzīvot ar Sense of Dread - nav. Paskatīšos, vai varu kaut kādu literatūru par šo atrast.

Psihopāts neizjūt nožēlu, neizjūt kaunu, un skaitās, ka neizjūt vainu - bet tas nenozīmē, ka viņi nespēj loģiski apzināties vainu kā cēloņsakarību - vismaz tad, kad viņi spēj saprast sekas, ir sekas, ko bez empātijas nav iespējams internalizēt).

(Reply to this) (Parent)

Provē šito - http://psych.stanford.edu/~tsailab/PDF/yw07sce.pdf tur tālāk ir references.

Tiesa, par 'vainīgs=es izraisīju' (tb apzināties bez morālā vērtējuma) tur nav.
Varētu būt latviešu valodas īpatnība.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ahā, rekur ir arī par vainas apzināšanos bez vainas izjušanas - http://www.princeton.edu/~harman/Papers/Guilt.pdf

(Reply to this) (Parent)