Nespēja un nevēlēšanās ir dve boļšiji razņici imo. Nu tb ir cilvēki, kuriem saka "šitais tak ir ļauni", un viņš atbild tipa "fuck you un tavu morāli", un ir cilvēki, kuriem saka "šitais tak ir ļauni" un viņš atbild tipa "eu, es jūsu likumus rūpīgi pārbaudīju, šitā drīkst". Pirmos var konfrontēt, otros varbūt pat nav jēgas (bet varbūt ir, nezinu).

Bet man nepatīk tā sajūta, ka ir cilvēki, kurus mana apziņa nereģistrē. No emocionālā viedokļa nekošeri (ja nu viņi ir kaut kādi emocionālie invalīdi, nevis vienkārši pretekļi, un pie tam ar pretekļiem es visnotaļ spēju komunicēt, wtf), no tīri praktiskā izdzīvošanas aspekta bīstami (neredzi - značit nevari uzmanīties/prognozēt).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

a cik tu esi droša, ka liela daļa cilvēku lielā mērā nav otrā tipa, tikai iemācījušies to labi slēpt?

proti, publiski: "o, šitā darīt ir slikti, nēnē, tā mēs nedarām!" bet īstenībā pie sevis domā "tā, šito mēs nedarīsim, jo tas ir pārāk riskanti".

vai arī tur piemērs, kad attaisno savu nežēlīgu rīcību ar reliģiju un it kā nožēlo, ka tik skarbi jārīkojas, bet īstenībā iekšā miedz actiņas labpatikā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es neesmu :) Šī neveiklā puosta mērķis bija nodefinēt to instinktīvo pretīguma sajūtu, kas ir pilnīgi fizioloģiska (nu tipa ieslēdzas kaut kāds vemšanas reflekss un tu trīci un klepo) un kas man netrigerējas uz ļoti daudziem citiem

Šobrīd izskatu bērnības traumu kā ļ. ticamu skaidrojumu

(Reply to this) (Parent)

Ir, ir jēga konfrontēt. Vairums gadījumu tomēr būs nevēlēšanās nevis nespēja, ja vien tu pārsvarā neuzturies psih slimnīcās. Cilvēki ar tiešām klīnisku nespēju ne pa kam aptvert un domāt par labo/ļauno ir reta anomālija. Lielākoties tā ir vienkārši vienaldzība un apzināta vai neapzināta neiedziļināšanās. Dažiem lietu apdomāšana morāles aspektā ir refleksa līmenī un notiek automātiski, citiem tas prasa apzinātāku piepūli un darbu, speciāli sevi trennēt situācijās atcerēties pamēģināt paskatīties no labs/ļauns leņka, taču es neticu, ka var būt daudz cilvēku, kas, tā pavisam godīgi un rūpīgi par kaut ko padomājot, joprojām nespētu saredzēt morālo aspektu. Un jā, tiem otrajiem no tava likumu studētāja piemēra ir vērts teikt, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā. Varbūt vienkārši nav pamanījuši, jo neviens nav pateicis. Pretekļus no invalīdiem nevar atšķirt, ja iemācās viņu kopīgos simptomus tolērēt un par to ar katru no viņiem ik reizi nerunāt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man šķiet, ka mums ir atšķirīga tolerances definīcija :)

Tb es ar vārdu "tolerēt" domāju nevis "ignorēt un izlikties, ka viņu nav", bet "kaut kādā veidā integrēt savā pasaules modelī kā daļu no realitātes, nevis murga".

Bet tā fiziskā netolerances reakcija man arī ir ar tiešām retiem eksemplāriem, no visas tās milzīgās populācijas - un es esmu frīku magnēts -, kuru es pazīstu, ar kādiem 3 meibī, un, ņemot vērā to, ka vemšanas reflekss parādās diezgan ātri, varētu būt, ka es to nelielo procentdevu arī esmu izķērusi. [salīdzinājumam - zinu 3 šizofrēniķus, kam ir diagnoze, un par kuru diagnozi es zinu, droši vien pazīstu vēl tikpat un nezinu diagnozi]

Vemšanas reflekss iestājas gan pie salikuma "es tevi tagad drusku konfrontēšu ar ētiku" - "wtf is wrong with you, I don't see this color"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ar toleranci noteikti nebiju domājis "ignorēt un izlikties, ka viņu nav", bet gan "pieņemt un atzīt viņu attieksmi kā esošu, pastāvēt tiesīgu un tādu, kuru nepieklājas atklāti saukt par fundamentālu defektu". Tādā nozīmē tolerēt sociopātus ir garām. Izvairīties un censties sev apkārt tādus vienkārši nelaist, lai nepiesārņotu savu realitāti, ir otra alternatīva konfrontēšanai, un arī tā nav tas pats, kas ignorēšana.

Bet jā, heh, fiziskā reakcija droši vien tad jau ir saskaroties ar īpaši absurdu situāciju. Galva mēdz sākt fiziski reibt arī spilgtos "bļa, does not compute, kā var cilvēks būt TĀDS" gadījumos. Vienas puses fiziskā reakcija gan pati neko nepasaka par otras puses izpausmju izcelsmi un to, vai tad pretī īstenībā stāv preteklis, muļķis vai invalīds.

(Reply to this) (Parent)