Novembris 7., 2014
| 07:09
|
Comments:
es laikam dzīvoju kaut kādā savas personiskās izvēles "man pofig, ka Latvijā pilns ar homofobiem, es esmu nogurusi melot par visu" burbulī, jo es, piemēram, kursa pasākumā, runājoties ar savu erasmus kursabiedreni par situāciju Latvijā dažādos aspektos, pieminēju, ka esmu homoseksuāla, un nākamājā dienā man ienāca prātā doma "bet, ņemot vērā vispārējo satraukumu, man taču tagad vajadzētu par to uztraukties, jo es viņu galīgi nepazīstu, nezinu, kam viņa to var izstāstīt un kā interpretēt", un tad es domāju, bet pilnīgs sviests, kāpēc man tā jādomā un jākreņķējas, kāda vispār tam ir nozīme?
bet es zinu, ka Latvijā viss tik vienkārši nav, es vienk. esmu par domu spēku un sevis sargāšanu. :) bet vispār jau ir nereāli daudz problēmu saistībā ar šo.
Man šķiet, ka saskarsmē ar tevi vidējais aritmētiskais lohs saiet uz īso jau pirmajās 10 minūtēs (kā, viņa gandrīz neko neredz un atļaujas iziet no mājas un lasa internetu?!), attiecīgi :)
Nu, un meitenēm jau tas vispār ir vieglāk, man šķiet.
Mani biedē tas, ka nākamais vilnis, pēc šī orientācijas binārisma, ar visu bi-invisibility, no liberālās pasaules puses ir ļoti sekls un pārspīlēts dzimumu binārisms. Ja pirms gadiem 10 bija normāli vīrietim reizēm 'apzināties savu sievišķo pusi', tad tagad puisītis, kas piedalās rotaļā ar lellēm, tiek vai nu pie kārtīgas kaunināšanas, vai piedāvājuma hormonu bloķētājus sākt laicīgi, pirms neatgriezeniskām pubertātes pārmaiņām.
Jo liela sabiedrības daļa visu grib melnbaltu. Pārbīdīt izdodas tikai robežšķirtni - šobrīd mums Latvijā melnajā ir kriminālie pedofīli kopā ar gejiem. Bet arī piedabūnot vairākumam gejus skaitīt baltajā, nekas labāk ar skalas uztveri nekļūs.
man vispār nepatīk, ka šīs lietas tiek baigi sajauktas kopā, jo tad ir tāds mazliet "ak, es esmu tik atšķirīga, man ir tik grūti", bet, godīgi sakot, es lielā mērā tieši sabiedrības dažkārtējās attieksmes pret manu redzi dēļ secinu, ka mums ir milzīgas problēmas dīlot jebko atšķirīgu un tādu, par ko cilvēks "nav iemācījies, kā reaģēt/attiekties".
Nu bet tu jau arī viņas nejauc kopā, es tā pieņemu? (Un, pie viena, vai man vajadzētu atvainoties, ka es referēju uz vienu atšķirību, runājot par otru?)
(Kas mani atgādina, ka es daudzkārt blogos biju ievērojusi meiteni ar identu "Deaf muslim punk playwright", labu laiku svārstījusies starp uzjautrinājumu un grūti definējamu aizvainojumu par šādu troļļošanu, līdz uzzināju, ka tāda viņa tiešām ir.) |
|
|