Domāju, ka pēc noskaņojuma, nevis KONCEPTUĀLI.
Var tak katram/-ai uznākt dienas, kad vajag uz sejas ko uzgleznot un citas, kad var šļūkt apkārt ar visām neaizšpaktelētajām krunkām & pumpām, bālajām skropstām un lūpām, utt.

(Reply to this) (Thread)

a kā tev ir? man ir tā, ka kosmētiku gribas lietot tikai tad, kad šausmīgi gribas noslēpties un notēlot kaut ko citu, nu tb lai neviens neblenž man sejā, bet lai skatās uz to uzzīmēto ģīmi. (tāpēc arī man subj. šķiet, ka nav normāli vislaik staigāt ar kosmētiku, ibo būtu taču briesmīgi visu laiku justies tā, ka jāslēpj seju)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nevarētu teikt, ka es jūtos noslēpusies aiz kosmētikas. Tas drīzāk ir tāpat kā noteikts apģērbs, tipa, lietišķais kostīms vai vakarkleita: it kā uzliek zināmus pienākumus, lai neizsmērētos vai nesaburzītos, bet no otras puses - tā pa īstam nekad nav traucējis arī ko darīt vai justies kā pašai. Resp., es tolerēju arī sevi - gan ar kosmētiku, gan bez.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, vot jocīgi, par apģērbu man nešķiet, ka aiz vieniem apģērbiem es slēptos, aiz citiem ne, bet varbūt tas tāpēc, ka kosmētiku točna izjūtu kā apgrūtinājumu ("fiziski jūtu uz sejas un tas kretinē"), bet tā jau ir pieraduma lieta, vai ne, citiem cilvēkiem tāpat brilles traucē, kamēr es domāju "vatafak, kā var bez brillēm staigāt, vai tad nejūties galīgi pliks" :)

(Reply to this) (Parent)