Nu tāpēc jau es saku, ka "es neticu", nevis "tā ir slikta literatūra".
Bet tik un tā,
1) okei, es pieņemu, ka ir cilvēki, kas sevi tādu vai citādu iemeslu dēļ definē kā "parastus cilvēkus", bet tad man prasītos, lai stāsts būtu par to, kā viņi ir spiesti sevi konfrontēt ar patiesību, ka tādi nav - nevis "dzīve ar mani izdarās neparasti", bet "es esmu neparasts" (tāpat kā stāsts, kas sākas ar premisu "man neveicas mīlestībā" konfrontē ar mīlestības iespējamību, kas vai nu jāizmanto, vai jāpalaiž garām tā kā tādam dundukam),
2) fine, es varu ielīst stūrītī un nokaunēties, ka jūtos nevis kā "parasts cilvēks", bet kā "stārs" vai whatever, bet tas nemaina faktu, ka es nepazīstu nevienu cilvēku, kuru varētu iedefinēt kategorijā "parasts cilvēks", jo ikvienā, ar ko esmu runājusi, ir kaut kas tāds, kas man liek nomurmināt "wow, arī šādi cilvēki ir pasaulē (tas nu gan ir awesome/šausmīgi/dīvaini)".

Bet no autora viedokļa taču galv. varonis pēc definīcijas nevar būt "parasts cilvēks", viņam ir pagātne, Raksturs, sapņi, plāni un citi verķi, kas kā kopums padara viņu principiāli atšķirīgu no citiem. (Es te, protams, par meinstrīmu runāju, nevis par literārām izvirtībām. Vari iesist man ar atsauci par "Jozefs K. ir pavisam parasts bankas ierēdnis. Bet tad kādu dienu pret viņu tiek ierosināts noslēpumains tiesas process...")

/Vēl viena atruna: šis neattiecas uz keisiem, kuros "dienā viņš ir pavisam parasts bankas ierēdnis, bet naktī uzvelk leopardādas apmetni un dodas cīnīties ar noziedzību sarkano lukturu rajonos!!!" :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nav pretrunas starp 'parasts' un 'principiāli atšķirīgs no citiem standarta variācijas robežās'.
Un tev nav jānokaunās :) Tu esi cilvēks ar pietiekami unikālu dzīves pieredzi, un tev nav bijis nepieciešams pieaugšanas procesā iet cauri tai 'mēs tomēr visi esam parasti' dzīves pieredzei. Ar to mierīgi var lepoties, kas tur ko kaunēties :)

Bet es te tiešām ne par literatūru, es vairāk par cilvēkiem. No literatūras viedokļa 'neparastas lietas notiek ar pavisam parastiem cilvēkiem' man kaut kā vienmēr licies awesome. Man tikai lasīt tādu labu un pareizu literatūru nepatīk, es te labāk par indiāņiem un karavīriem un alpīnistiem un tamlīdzīgiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Aha, un es bērnībā pukojos, jo šitie stāsti man lika domāt, ka man vispirms jākļūst parastai un tad tikai es varu uz kaut ko cerēt :D

Bet es esmu gan izgājusi cauri "lai arī esmu atšķirīga no citiem, tomēr uz mani attiecas ļoti liela daļa verķu, kas attiecas uz citiem cilvēkiem" fāzei (ļoti komfortabli un pataisīja mani par drusku labāku cilvēku). Vnk nav bijis "citi cilvēki ir parasti cilvēki, un es par viņiem visu zinu" fāzes.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ā, no 'es taču lasu grāmatas tāpēc zinu visu par visu' es joprojām mēģinu ārstēties. Progress ir lēns :)

(Reply to this) (Parent)

ha-ha, kā tas iet kopā ar "your kid doesn't want to be around you that much. No one does. This isn't because you're a bad person but because you're an ordinary person. You are not such a unique, creative, intelligent or even interesting person.."

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tā, ka viens ir Motivējošs Uzsaukums, kas liek likt nafig mierā savus bērnus un ļaut viņiem dzīvot bez senču kaitīgās ietekmes (un tā vietā lasīt komiksus/grāmatas par riktīgi interesantiem cilvēkiem), un otrs ir tas, no kā rodas komiksi/grāmatas, kuras jālasa, pasūtot nafig senčus, mājasdarbus un citu garlaicīgu ikdienību.

(Reply to this) (Parent)