|
Janvāris 2., 2013
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 14:46
Nu tāpēc jau es saku, ka "es neticu", nevis "tā ir slikta literatūra".
Bet tik un tā,
1) okei, es pieņemu, ka ir cilvēki, kas sevi tādu vai citādu iemeslu dēļ definē kā "parastus cilvēkus", bet tad man prasītos, lai stāsts būtu par to, kā viņi ir spiesti sevi konfrontēt ar patiesību, ka tādi nav - nevis "dzīve ar mani izdarās neparasti", bet "es esmu neparasts" (tāpat kā stāsts, kas sākas ar premisu "man neveicas mīlestībā" konfrontē ar mīlestības iespējamību, kas vai nu jāizmanto, vai jāpalaiž garām tā kā tādam dundukam),
2) fine, es varu ielīst stūrītī un nokaunēties, ka jūtos nevis kā "parasts cilvēks", bet kā "stārs" vai whatever, bet tas nemaina faktu, ka es nepazīstu nevienu cilvēku, kuru varētu iedefinēt kategorijā "parasts cilvēks", jo ikvienā, ar ko esmu runājusi, ir kaut kas tāds, kas man liek nomurmināt "wow, arī šādi cilvēki ir pasaulē (tas nu gan ir awesome/šausmīgi/dīvaini)".
Bet no autora viedokļa taču galv. varonis pēc definīcijas nevar būt "parasts cilvēks", viņam ir pagātne, Raksturs, sapņi, plāni un citi verķi, kas kā kopums padara viņu principiāli atšķirīgu no citiem. (Es te, protams, par meinstrīmu runāju, nevis par literārām izvirtībām. Vari iesist man ar atsauci par "Jozefs K. ir pavisam parasts bankas ierēdnis. Bet tad kādu dienu pret viņu tiek ierosināts noslēpumains tiesas process...")
/Vēl viena atruna: šis neattiecas uz keisiem, kuros "dienā viņš ir pavisam parasts bankas ierēdnis, bet naktī uzvelk leopardādas apmetni un dodas cīnīties ar noziedzību sarkano lukturu rajonos!!!" :)
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |