ziņkāre ir labs veids, to pasniegt, nu tipa "eu, a pamēģinām šitā, redzēs, kas sanāks" (salīdzinājumā ar smagnējo "es bieži domāju, kā būtu ar tevi darīt šitā, un man gribas to realizēt dzīvē")

tajā pašā laikā, tikko kaut kas tiek iztēlots, cilvēks jau apmēram ieliek sevi tajā lomā un izdomā, vai grib vai negrib

t.i., ziņkārīgi jau varētu būt viskautkas ("kā būtu ievietot vagīnā nomizotu banānu?"), bet tas tiek iztēlots ("yeah, un ko tad, ja viņš tur nolūst un paliek?") un daudz kas netiek realizēts ("ar karotīti ārā ķeksēt, štoļi?"). Iztēles posms tad arī ir tas būtiskais (jo reālistiski jau pasaule vairāk mainās tajā brīdī, kad cilvēks akceptē savu iztēlošanos, nekā tad, kad šī iztēlošanās tiek vai netiek realizēta... tā man šķiet)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

varbūt es ziņkāri tomēr uztveru nevis kā blakusparādību, bet dzinējspēku. dzīvē, seksā..kur tik ne.

piemēram pašlaik mani nomāc jautājums- a kāpēc nomizotu?

bet par to iztēlošanos. ir cilvēki, kas sevi kaitinoši daudz analizē un teorētiski pieņem, bet tas neko nemaina viņu dzīvē, jo viņi ir un paliek novērotāji. vai arī tādi, kam šī iztēlošanās pārbraukšana uz virsapziņu tiešām ko maina. un tad vēl visādi citi cilvēki...

bet nu labi. beigsim. mēs tagad esam vairāk vienā lappusē. iešu domāt par banāniem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:D

tāds arī bija mērķis, jā

(Reply to this) (Parent)