Man vienkārši šķiet, ka (implicētais) vārds "es" šajā visā ir lieks. Ja ideja par to, ka vispār eksistē jelkāda identitāte (lai cik vienkārši noformulēta tā arī nebūtu), nav pareiza, tad šī doma kļūst nepareiza nevis tādēļ, ka "figviņzin, varbūt nekas neeksistē", bet tādēļ, ka "'es' neeksistē".

Arī "domājoša lieta" neiztur kritiku, jo varbūt lietas neeksistē (ir iedomātas).

Tajā pašā laikā, ja es izdomāju domājošu lietu, kas saka "es domāju, tātad es eksistēju", tad nav teikts, ka šī lieta eksistē, bet eksistē "kaut kas", šajā gadījumā es.

Ja mērķis šai tēzei (kā es to savulaik sapratu) bija novienkāršot domāšanu līdz pašam minimumam, tad "es" variants ir sarežģītāks (pieņem "es" eksistenci), bet "kaut kas" variants ir vienkāršāks (pieņem, ka eksistē kaut kas, kas domā, bet ne nepieciešami "es").

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tev kā literātei (hā!) vajadzētu saprast, ka, lietojot vārdu "domāt" vienskaitļa pirmajā personā nemaz nevar neimplicēt vārdu "es". līdz ar to bez tā iztikt nevar.

Arī "domājoša lieta" neiztur kritiku, jo varbūt lietas neeksistē (ir iedomātas).

snauta "domājošais subjekts" kritiku iztur?

Tajā pašā laikā, ja es izdomāju domājošu lietu, kas saka "es domāju, tātad es eksistēju", tad nav teikts, ka šī lieta eksistē, bet eksistē "kaut kas", šajā gadījumā es.

nē, nav teikts, jo tu nezini, vai šai lietai piemīt pašapzināšanās. līdzīgi kā tam azimova robotam tajā stāstā (neatceros nosaukumu, bet varētu būt "loģika"), kurš arī visai ātri izdomāja, ka var būt drošs tikai par savu eksistenci. izteikums "es domāju, tātad eksistēju" pats par sevi nenodrošina kaut kā eksistenci. tas to pierāda tikai tad, kad cilvēks šo domu aktuāli pielieto pats savā prātā, bez šīs prakses tas ir nevērtīgs izteikums.

Ja mērķis šai tēzei (kā es to savulaik sapratu) bija novienkāršot domāšanu līdz pašam minimumam, tad "es" variants ir sarežģītāks (pieņem "es" eksistenci), bet "kaut kas" variants ir vienkāršāks (pieņem, ka eksistē kaut kas, kas domā, bet ne nepieciešami "es").

man šķiet, ka mērķis šai tēzei tomēr ir tieši tas, ko prasi tu - pierādīt, ka "kaut kāda" eksistence ir iespējama. nav jau nekādu problēmu no tā "es" abstrahēties, un teikt, ka, redziet, eksistē "kaut kas". tomēr, lai līdz šim "kaut kam" nonāktu, vienmēr būs jālūkojas caur sevi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

"Subjekts" un "lieta" ir gauži līdzīgi nepamatoti ("subjekts" varētu būt pat strīdīgāk).

"Pašapzināšanās" vispār ir pzdc vārds, jo, ēēē, nu, to jau pat Artis Svece divos naktī pamodināts varētu pateikt, ka tāda "pašapzināšanās" ir neiespējama (lai varētu apzināties sevi, nepieciešams abstrahēties no sevis).

Mērķis ta tēzei var būt dajebkāds (t.i., var jau teikt, ka, sakot "cilvēkus vajag nošaut un apēst", es gribēju pateikt, ka "cilvēkiem nepiemīt augsti morāles standarti", bet tas ir un paliek neprecīzs apgalvojums). Psīcholoģiskais efekts ir tāds, ka Dekarts de facto noliedz iespējamību, ka "es" neeksistē. Atsakoties no sava "es", sabrūk viņa izteikuma svars, līdz ar to šī atteikšanās no "es" kļūst biedējoša (brutalizējot - ja es pazaudēšu savu identitāti, pēkšņi viss pazudīs).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ar "pašapzināšanos" es saprotu apzināties savas domas kā savas, sāpes kā savas, šaubas kā savas utt., nevis to visu simulēt.

kam biedējoša, kam nē. nedomāju, ka te kaut ko tādu vajag jaukt iekšā. bet nu dekarts droši vien tev vienkārši pateiktu, ka neviens krāpnieks "nepanāks, ka es neesmu nekas, kamēr vien domāšu, ka kaut kas esmu".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, tādā versijā man regulāri nepiemīt pašapzināšanās (t.i., es bieži vien nejūtu savas sāpes kā savas un savas jūtas kā savas). Un mani varētu ļoti viegli piekrāpt/pārliecināt, ka es neeksistēju, bet, ja kāds man to pierādītu, es no tā neizdarītu secinājumu, ka nekas neeksistē.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

dekarts arī nekad nav teicis, ka ja viņa nebūtu, tad nekā cita arī nebūtu.

(Reply to this) (Parent)