Hm. www.literature.lv saka tā:
Muktupāvela achieved wide acclaim with her first novel, Šampinjonu Derība (The Mushroom Testament), which was published in 2002. [..] Muktupāvela is the author of the novels Cilpa (Cilpa, 2003) and Mīla. Benjamiņa (Love. Benjamina, 2005) and the short-story collections Ducis (A Dozen, 2002) and Totēmi (Totems, 2007). (Tur vēl nav minēts "brālibrāli".)
Šampinjonu derība: neesmu lasījusi (tikai fragmentāri), bet tā laikam ir dokumentālā literatūra
Cilpa: esmu lasījusi un principā ir meinstrīms, bet galīgi nepavilkos, ļoti klišejiski
Mīla.Benjamiņa ir dokumentālā literatūra
Brālibrāli arī

Stāstu krājumus neesi lasījusi, vai tu esi un uzskati, ka tas ir meinstrīms (t.i., atbilst sižets-raksturi-ir spēcīgs protagonists noteikumam)?

//bez ironijas, vnk negribas vilties

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē, stāstus neesmu lasījusi.
Bet man neliekas, ka Šampinjoni un Mīla būtu klasificējama ka dokumentālā literatūra. Bet, ja tie neder - nu jā, tad nekas vairs šobrīd nenāk prātā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, Šampinjoni ir ļoti spēcīgi uz reālo pieredzi balstīts pasākums, "Mīla" ir biogrāfisks romāns par reālu personu. Droši vien neprecīzi tulkoju to, ko angliski sauc par "non-fiction" pretstatā "fiction", kas balstās uz iztēli, nevis uz reālu notikumu/dzīvesstāstu/whatever atainojumu.

(Reply to this) (Parent)