Janvāris 10., 2009
| 09:13 - iesakiet Jaunāko latviešu prozu, kura nav pilnīgi briesmīgi drausmīga un atbilst šādiem kritērijiem: - Autors ir dzīvs un attiecīgā grāmata ir pirmo reizi izdota pēdējo 5, nu labi, 7 gadu laikā - Grāmata nav dokumentālā literatūra (precīzāk, tas, ko angliski sauc par non-fiction) vai eseju krājums - Grāmatā (vai atsevišķos stāstos) ir "tēma", "sižets" un "raksturi", kā arī "galvenais varonis", kurš ir sižeta dzinējspēks - Literārie izgājieni un izpildīšanās ir pakļauti "tēmai" un "raksturiem", nevis otrādi - Tā ir paredzēta pieaugušo audiencei (tam, ka ir laba bērnu/jauniešu literatūra, es ticu) - Lūdzulūdzulūdzu grāmata nav pašmērķīga masturbācija
Jeb, precīzāk izsakoties, gribu redzēt meinstrīmu vai žanra literatūru (ja tā latviski tulko "genre fiction"), vai arī tik kvalitatīvu "augsto literatūru", ka valodas, stila un super duper ne-sociālreālisma elementi netraucē lasīt.
Nu, tipa kaut ko tā kā Bankovska veci ar trim olām, kānutogrāmatusauca, vai Rukšānes Beatrises gultasstāstus, vai "Spoguļa pārbaudi", vai Aijas Lāces stāstus, vai Neiburgas Tilli un suņuvīru (kas gan tā kā kvalificējas kā pusaudžiem domāta, bet ir lasāma arī pieaugušajiem). Ja Monika Zīle un "pamatīgie latviešu zemnieku romāni", kaut kas no "Lata romāna" sērijā izdotās literatūras etc. ir lasāms bez pārmērīgām sircklapēm, droši.
|
Comments:
Kad atradīsi, pastāstīsi man arī. Es tik nesaprotu, par ko visi Dacei Lūsei tā uzklupa, ja tu šī kontekstā. Lielākajā daļā apgalvotā viņai piekrītu.
Vispār jau man ir savs šortlists, bet pagaidām neizplāšos. :)
Bet kontekstā bija iepriekšējais, tas par latviešu literatūru kā subkultūru. Šis bija vairāk tā kā mēģinājums apgāzt savu (cerams) pārsteidzīgo tēzi, ka Latvijā ir tikai pusjēla "augstā literatūra", bet komercliteratūras/žanra literatūras nav vispār.
| From: | krii |
Date: | 10. Janvāris 2009 - 11:23 |
---|
| | | (Link) |
|
Baidos, ka Tava tēze ir bīstami tuva patiesībai.:) Bet kritērijiem, manuprāt, diezgan labi atbilst Muktupāvela, vai tad ne?
Hm. www.literature.lv saka tā: Muktupāvela achieved wide acclaim with her first novel, Šampinjonu Derība (The Mushroom Testament), which was published in 2002. [..] Muktupāvela is the author of the novels Cilpa (Cilpa, 2003) and Mīla. Benjamiņa (Love. Benjamina, 2005) and the short-story collections Ducis (A Dozen, 2002) and Totēmi (Totems, 2007). (Tur vēl nav minēts "brālibrāli".) Šampinjonu derība: neesmu lasījusi (tikai fragmentāri), bet tā laikam ir dokumentālā literatūra Cilpa: esmu lasījusi un principā ir meinstrīms, bet galīgi nepavilkos, ļoti klišejiski Mīla.Benjamiņa ir dokumentālā literatūra Brālibrāli arī
Stāstu krājumus neesi lasījusi, vai tu esi un uzskati, ka tas ir meinstrīms (t.i., atbilst sižets-raksturi-ir spēcīgs protagonists noteikumam)?
//bez ironijas, vnk negribas vilties
| From: | krii |
Date: | 10. Janvāris 2009 - 11:47 |
---|
| | | (Link) |
|
Nē, stāstus neesmu lasījusi. Bet man neliekas, ka Šampinjoni un Mīla būtu klasificējama ka dokumentālā literatūra. Bet, ja tie neder - nu jā, tad nekas vairs šobrīd nenāk prātā.
Nu, Šampinjoni ir ļoti spēcīgi uz reālo pieredzi balstīts pasākums, "Mīla" ir biogrāfisks romāns par reālu personu. Droši vien neprecīzi tulkoju to, ko angliski sauc par "non-fiction" pretstatā "fiction", kas balstās uz iztēli, nevis uz reālu notikumu/dzīvesstāstu/whatever atainojumu.
Upd: Pameklējos, izskatās, ka "ducis" atbilst "dokumentālajai literatūrai", ja tie tiešām ir dzīvesstāsti, un "totēmi" jau nu točna nav meinstrīms. |
|
|