|
Janvāris 10., 2009
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 09:13 - iesakiet
Jaunāko latviešu prozu, kura nav pilnīgi briesmīgi drausmīga un atbilst šādiem kritērijiem:
- Autors ir dzīvs un attiecīgā grāmata ir pirmo reizi izdota pēdējo 5, nu labi, 7 gadu laikā
- Grāmata nav dokumentālā literatūra (precīzāk, tas, ko angliski sauc par non-fiction) vai eseju krājums
- Grāmatā (vai atsevišķos stāstos) ir "tēma", "sižets" un "raksturi", kā arī "galvenais varonis", kurš ir sižeta dzinējspēks
- Literārie izgājieni un izpildīšanās ir pakļauti "tēmai" un "raksturiem", nevis otrādi
- Tā ir paredzēta pieaugušo audiencei (tam, ka ir laba bērnu/jauniešu literatūra, es ticu)
- Lūdzulūdzulūdzu grāmata nav pašmērķīga masturbācija
Jeb, precīzāk izsakoties, gribu redzēt meinstrīmu vai žanra literatūru (ja tā latviski tulko "genre fiction"), vai arī tik kvalitatīvu "augsto literatūru", ka valodas, stila un super duper ne-sociālreālisma elementi netraucē lasīt.
Nu, tipa kaut ko tā kā Bankovska veci ar trim olām, kānutogrāmatusauca, vai Rukšānes Beatrises gultasstāstus, vai "Spoguļa pārbaudi", vai Aijas Lāces stāstus, vai Neiburgas Tilli un suņuvīru (kas gan tā kā kvalificējas kā pusaudžiem domāta, bet ir lasāma arī pieaugušajiem). Ja Monika Zīle un "pamatīgie latviešu zemnieku romāni", kaut kas no "Lata romāna" sērijā izdotās literatūras etc. ir lasāms bez pārmērīgām sircklapēm, droši.
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |