Kaut arī pamatota tā pārliecinošā runa, tā ir patiešām kaitinoša. Ne jau tāpēc, ka cilvēkam ir taisnība, bet tāpēc, ka nepieļauj citas iespējas. Dzīvošana savā kastīte.

Dajebkam ir vismaz 2 iespējas un/vai risinājumi.

Dievs ir, un tu kaut nošaujies, bet viņš ir :)

(Reply to this) (Thread)

"Dajebkam ir vismaz 2 iespējas un/vai risinājumi."
Nu ja - un tad var likt ideju pret ideju un paskatīties, kura ir agumentētāka, dzīvotspējīgāka. Ja nekritiski pieļauj visu, kas tiek teikts, tad taču nekāda diskusija nesanāk, vien tāda sociāla "uzsišana pa plecu", a ļa "dzirdu, ko saki un izliekos, ka man nav pofig".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

a ļa "dzirdu, ko saki un izliekos, ka man nav pofig"
Par šito :) man defaultā pauris nepatur to ko citi saka :)

Kopumā par tevis teikto - piekrītu. Tukša ļukršķēšana par un ne par tēmu mani arī kaitina. Ja runā, tad runā. Katrs liek savu viedokli, bet ja tāda nav, tad pieklājīgi paklausās. Bet ne tādā līmenī - tu lohs na nekuja nesaproti par Dievu, un evolūcija ir veids kā komunisti tevi zombē.

:)

(Reply to this) (Parent)

Nubetkamōn.

Kaut kā neredzu tevi šeit sakām "Dajebkam ir vismaz 2 iespējas, bet varbūt arī nav" un "Dzīvošana savā kastītē, bet varbūt arī ne". Lai arī skaidrs taču, ka citiem var būt cits viedoklis vai arī tev pašam kādā citā dzīves posmā var būt cits viedoklis.
Piemēram, mani kādreiz arī kaitināja cilvēki, kas ir pārliecināti par to, ko saka. Tagad man šķiet, ka tas ir forši, ka cilvēkam ir viedoklis (tas nekas, ka pilnīgi garām un man vienīgajai taisnība :D) un nenormāli kaitina cilvēki, kas ļurkājas un lec nost no sava viedokļa.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas ir labi, ja cilvēkam ir pārliecinošs viedoklis un stingra nostāja, bet vienalga kaitina, ja nepieļauj vismazāko iespēju, ka var būt arī savādāk. Nu optimālie priekš manis tas būtu tā:

Es esmu pārliecināts, ka Dievs ir, un visticamāk savu viedokli nemainīšu, bet pastāsti man ko tu par to saki.

Tā kaut kā.
Un neesmu es palicis ticīgs, bet tieši ticīgajiem parasti ir vistizlākā tā nespēja pieņemt, ka var būt arī savādāk. That's all.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Zini, kā ir?
Man vienkārši ir dziļi pajāt, vai un cik daudz kādam cilvēkam ir spēja vai nespēja pieņemt, ka var būt arī savādāk. Tā ir viņa privātā darīšana, kā viņš kārto attiecības ar savu pasauli. Manu pasauli tas neietekmē; ja konkrētais personāžs ar savu aprobežotību sāk mani besīt, es vienkārši samazinu kontaktu līdz minimumam, nevis sāku viņu pārtaisīt.
Galgalā man arī ir vesela kaudze uzskatu, no kuriem es neatkāpjos neatkarīgi no tā, cik ļoti mani iegruzī par pretējo vai par to, ka šāds viedoklis nav izdevīgs. Vnk es pati to nepamanu, jo tās ir manas aksiomas, tāpat kā ticīgajiem Dieva eksistence.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man gan patīk "citus pārtaisīt". Ne nu gluži pārtaisīt, drīzāk noteikt robežas, kurā brīdī tie zem kritikas un pretrunām sāk lūzt un pasūta mani ratā. Tas droši vien ir ļauni. Bet es nevaru saprast, kā svešs viedoklis funkcionē, ja nepalieku to zem spiediena, lai iztestētu, kā tas uzvedas dažādos apstākļos, kā paļaujas kritikai, kādās robežās tas strādā, kādās ne.

(Reply to this) (Parent)

Nu kāpēc cilvēki sastrīdas, ja runā par politiku vai ticīgu? Tāpēc, ka tik tālu nabadziņie iecepušies savā patiesībā, ka sāk mēģināt to uzspiest arī citiem.

Ne jau viedokļa stabilitātē ir problēma. Problēma ir tajā, ka sāk savu viedokli uzspiest. Vai arī, ja savu "vienīgo pareizo" viedokli/uzskatus tik ļoti sargā, ka parējos, kas tam nepiekrīt, nosauc par lohiem.

(Reply to this) (Parent)