Tas ir labi, ja cilvēkam ir pārliecinošs viedoklis un stingra nostāja, bet vienalga kaitina, ja nepieļauj vismazāko iespēju, ka var būt arī savādāk. Nu optimālie priekš manis tas būtu tā:

Es esmu pārliecināts, ka Dievs ir, un visticamāk savu viedokli nemainīšu, bet pastāsti man ko tu par to saki.

Tā kaut kā.
Un neesmu es palicis ticīgs, bet tieši ticīgajiem parasti ir vistizlākā tā nespēja pieņemt, ka var būt arī savādāk. That's all.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Zini, kā ir?
Man vienkārši ir dziļi pajāt, vai un cik daudz kādam cilvēkam ir spēja vai nespēja pieņemt, ka var būt arī savādāk. Tā ir viņa privātā darīšana, kā viņš kārto attiecības ar savu pasauli. Manu pasauli tas neietekmē; ja konkrētais personāžs ar savu aprobežotību sāk mani besīt, es vienkārši samazinu kontaktu līdz minimumam, nevis sāku viņu pārtaisīt.
Galgalā man arī ir vesela kaudze uzskatu, no kuriem es neatkāpjos neatkarīgi no tā, cik ļoti mani iegruzī par pretējo vai par to, ka šāds viedoklis nav izdevīgs. Vnk es pati to nepamanu, jo tās ir manas aksiomas, tāpat kā ticīgajiem Dieva eksistence.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man gan patīk "citus pārtaisīt". Ne nu gluži pārtaisīt, drīzāk noteikt robežas, kurā brīdī tie zem kritikas un pretrunām sāk lūzt un pasūta mani ratā. Tas droši vien ir ļauni. Bet es nevaru saprast, kā svešs viedoklis funkcionē, ja nepalieku to zem spiediena, lai iztestētu, kā tas uzvedas dažādos apstākļos, kā paļaujas kritikai, kādās robežās tas strādā, kādās ne.

(Reply to this) (Parent)

Nu kāpēc cilvēki sastrīdas, ja runā par politiku vai ticīgu? Tāpēc, ka tik tālu nabadziņie iecepušies savā patiesībā, ka sāk mēģināt to uzspiest arī citiem.

Ne jau viedokļa stabilitātē ir problēma. Problēma ir tajā, ka sāk savu viedokli uzspiest. Vai arī, ja savu "vienīgo pareizo" viedokli/uzskatus tik ļoti sargā, ka parējos, kas tam nepiekrīt, nosauc par lohiem.

(Reply to this) (Parent)