Nu, ja pa nopietnam ;)

Tad, mandomāt, ir jēga domāt par "cilvēcību" nevis abstrakti iz sērijas "ak, kas gan ir cilvēks un kas ir cilvēcība, bet kas savukārt nav" un vēl jo mazāk - izejot no augstprātīgiem/kompleksainiem pārspriedumiem iz sērijas "vai un kā cilvēks atšķiras no citiem dzīvniekiem", bet gan izejot no reālām situācijām. Piemēram, burvīgā salikuma starp Diskusiju par Cilvēcību vienā dienā un Diskusiju par To, Kā Citi Nemāk Rakstīt citā (uzreiz piezīmēšu, ka es pati ikreiz, būdama iekš PL, esmu nodarbojusies ar visādu personāžu apķiķināšanu).
Piemēram, es nupat esmu apprecējusies, un viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka es esmu grūsna; vai tā ir tipiska cilvēku sugas uzvedība? Un ko tas liecina par cilvēkiem?
Vai - sēž bariņš prozaistu un apceļ citu prozaistu; vai tā ir tipiska cilvēku sugas uzvedība? Ko tas liecina par cilvēkiem?
Protams, varētu arī šajā gadījumā gremdēties metafiziskās pārdomās par notiekošā Dziļāko Nozīmi Cilvēcības Izpratnē un Attīstībā vai - vēl jo stilīgāk - apcerēt, vai arī citi dzīvnieki maina attiecību modeļus pēc sagrūsnēšanas un pa kluso apceļ savus sugasbrāļus, bet es neredzu īsti jēgu kaut ko tādu darīt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, es arī domāju, ka abstrakti par to domāt varbūt arī nav jēgas, Taču mani piemēri, kas par to pamudināja domāt, ir pārāk personiski, lai tos te publiski iztirzātu.

Bet par PL un "diskusijas par cilvēcību" saistību var vien vēlreiz piebilst, ka neko citu kā vien pašmērķīgu abu sastatījumu, es tur nesaredzu. Jo gan "rakstīt mācēšana", gan "rakstīt nemācēšana", ja vien ir runa par cilvēkiem, ir vienlīdz cilvēciskas.

Piemēru par apprecēšanos un grūsnumu vienkārši nesapratu, atvaino. Katrā ziņā ne šis, ne otrs piemērs par prozistiem vismaz man neko nepalīdz saprast. Katrā ziņā par cilvēkiem ne. Nu kaut vai to, kāpēc, piemēram, izdzīvošanas dēļ loģiski būtu darīt vienu, bet, es atvainojos, cilvēcības vārdā tu dari kaut ko pavisam pretēju un šķietami neloģisku.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tādā gadījumā diskusija jau no paša sākuma ir aplam nostādīta. IMO.

Jo - ja mēs runājam par "cilvēku" kā par sugu un šai sugai tipisko uzvedību, tad ir jēga apskatīt visdažādākos šīs uzvedības piemērus, lai mēģinātu izdarīt kaut kādus secinājumus. Attiecīgi konkrētais situāciju sastatījums ir visnotaļ adekvāts.

Ja mēs runājam par "cilvēcību" kā par superduper labo īpašību, kas izpaužas pietiekami ekskluzīvos gadījumos, kad "izdzīvošanas dēļ loģiski būtu darīt vienu, bet, es atvainojos, cilvēcības vārdā tu dari kaut ko pavisam pretēju un šķietami neloģisku", tad vajag arī atrunāt, ka ir runa par ekskluzīviem gadījumiem. Un lielākajā tiesā gadījumu tos IR iespējams atvedināt uz izdzīvošanu - pat tad, ja konkrētajā gadījumā tas nestrādā, princips parasti ir uz izdzīvošanu virzīts (godīgi sakot, es būtu drusku pārsteigta, ja tu par cilvēcību sauktu kaut ko tādu, kas NAV virzīts uz cilvēces izdzīvošanu un attīstību). Nu, kaut vai piemēri ar veco un slimo ļaužu aprūpi, da i rūpēm par bērniem bērnunamos un tamlīdzīgi. Lai arī tas, kurš rūpējas, drusku zaudē, toties kopumā šīs darbības veicina cilvēces kā sugas un kā sabiedriskas vienības izdzīvošanu un attīstību.

Bet atkal - šis patoss, šis Patoss salikumā ar gluži, ē, cilvēciskām darbībām ir tik dikti, dikti aizkustinošs :) Un mani pārsteidz, ka tu neredzi šīs situācijas absurdu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tur jau tas āķis, ka izdzīvošana kā arguments pie cilvēkiem vairs īsti nedarbojas. Pavisam vienkāršs piemērs. Pirms gadiem 100, kad mira cilvēks, tika izsaukts mācītājs, un cilvēks bieži vien tā arī nomira. Mūsdienās šādā situācijā tiek izsaukta ātrā palīdzība, cilvēks tiek aizvests uz slimnīcu, nenomirst, taču par īstu dzīvošanu to arī vairs nevar saukt. Ja runa ir par vecāku cilvēku, kas sen jau pārkāpis "reproduktīvā vecuma" slieksni, tas šķiet pilnīgi neloģiski. Jo izdzīvo tikai dzīvi palikušie pēcteči, un tātad visticamāk šim cilvēkam pēcteči jau ir, misija izpildīta, un vairāk nekas šai zemē nav darāms. Un tomēr man, - es atvainojos, Tu atkal iebildīsi, ka tas ir patoss - kā cilvēkam liekas, ka laikam tomēr tā bijis pareizi. Katrā ziņā es nespēju izlemt un apgalvot, ka tas ir nepareizi. Un te nu mēs nonākam pie galvenā. Šī cilvēka uzturēšana pie dzīvības pati par sev nekādi nevar būt izdzīvošanas jautājums. Vēl jo mazāk tas var būt tavas vai manas izdzīvošanas jautājums. Tad kādā veidā tas veicina sugas izdzīvošanu? Un vai šis "slimnīcas modelis" veicina izdzīvošanu labāk nekā "mācītāja modelis"? Ļoti šaubos.

No izdzīvošanas viedokļa itin mierīgi varētu attaisnot arī holokaustu - jo kas gan cits tas bija, ja ne mēģinājums "dabiskās izlases" principus ieviest cilvēku dzīvē. Tomēr man nešķiet, ka ar izdzīvošanas principu un stiprākā uzvarēšanu vien ir gana. Lai būtu cilvēks.

Īsti nesaprotu, kur tu visā šajā saskati patosu?

(Reply to this) (Parent)