Tur jau tas āķis, ka izdzīvošana kā arguments pie cilvēkiem vairs īsti nedarbojas. Pavisam vienkāršs piemērs. Pirms gadiem 100, kad mira cilvēks, tika izsaukts mācītājs, un cilvēks bieži vien tā arī nomira. Mūsdienās šādā situācijā tiek izsaukta ātrā palīdzība, cilvēks tiek aizvests uz slimnīcu, nenomirst, taču par īstu dzīvošanu to arī vairs nevar saukt. Ja runa ir par vecāku cilvēku, kas sen jau pārkāpis "reproduktīvā vecuma" slieksni, tas šķiet pilnīgi neloģiski. Jo izdzīvo tikai dzīvi palikušie pēcteči, un tātad visticamāk šim cilvēkam pēcteči jau ir, misija izpildīta, un vairāk nekas šai zemē nav darāms. Un tomēr man, - es atvainojos, Tu atkal iebildīsi, ka tas ir patoss - kā cilvēkam liekas, ka laikam tomēr tā bijis pareizi. Katrā ziņā es nespēju izlemt un apgalvot, ka tas ir nepareizi. Un te nu mēs nonākam pie galvenā. Šī cilvēka uzturēšana pie dzīvības pati par sev nekādi nevar būt izdzīvošanas jautājums. Vēl jo mazāk tas var būt tavas vai manas izdzīvošanas jautājums. Tad kādā veidā tas veicina sugas izdzīvošanu? Un vai šis "slimnīcas modelis" veicina izdzīvošanu labāk nekā "mācītāja modelis"? Ļoti šaubos.

No izdzīvošanas viedokļa itin mierīgi varētu attaisnot arī holokaustu - jo kas gan cits tas bija, ja ne mēģinājums "dabiskās izlases" principus ieviest cilvēku dzīvē. Tomēr man nešķiet, ka ar izdzīvošanas principu un stiprākā uzvarēšanu vien ir gana. Lai būtu cilvēks.

Īsti nesaprotu, kur tu visā šajā saskati patosu?

(Reply to this) (Parent)