Sukas b&e..

Un ne jau tikai sievietes, vispār man liekas ka šāda uķināšanās ir samērā populāra (izplatīta) slimība. Nedaudz atšķiras formas, bet ideja paliek šeit aprakstītā.

Esot loģiskajam un reālajam tēlam latviešu literatūrā tu automātiski kļūsti par nevēlamu un ļaunu tēlu uķētāju acīs, kas nebeidz uzdzīt smaidu.

Principā viss ir vienkārši, šiem cilvēkiem vajag lietas par kurām saspringt, kaut ko par ko parunāt un tad viņi izlīdzās kā var, cik sekli tas viņiem sanāk, tas ir redzams tikai skatoties no tās puses kurā stāvi tu..

Mani visbiežāk uzjautrina cilvēku neatrisināmās problēmas, kuru patiesībā nemaz nav.

(Reply to this) (Thread)

ak, nu bet reizēm tik ļoti gribas būt tajā otrā pusē, nu, tā godprātīgi ciest iedomātu problēmu dēļ ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Zini, negribas.

Reizēm varbūt gribas vienkārši izslēgt kādu uķinātāju, ar fiziskiem, morāliem vai citiem paņēmieniem, bet būt viņu vietā tiešām negribas.

Un tu domā, ka viņiem ir vieglāk, domāju, ka tā nav, jo viņi savas problēmiņas uztver nopietni.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nubeidz, manā skatījumā jebkura problēma, kas nomāc Visu Cilvēka Dzīvi, ir liela problēma, lai cik smieklīga tā nešķistu no malas. T.i., ja pusaudze, kurai saplīsusi zeķubikse un kuru tāpēc paķircinājuši, tā dēļ skrien griezt vēnas, tad viņa acīmredzami (lai arī ne objektīvi) cieš vairāk nekā, piemēram, vientuļā māte, kas audzina trīs bērnus un priecājas par to, ka izdodas viņiem sagādāt apavus ziemai.

No otras puses, drusku paciest ir tik patīkami, ka varbūt pusaudze, lai arī cieš vairāk, tomēr ir laimīgāka nekā tā daudzbērnu māte.

P.S. Un, ja tu būtu uķinātājs, tad tev droši vien nebūtu tik daudz spēju racionāli un ironiski skatīties uz sevi no malas, lai tev šis stāvoklis liktos jelkādā veidā... ē... neadekvāts :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no skatu punkta, pieņemot ka to ir bezgalīgi daudz, mēs jebkuru notikumu, lietu, vai ko citu varam redzēt dažādās krāsās, advancētākos gadījumos ļoti daudzās krāsās.

Piemērs par daudzbērnu māti, tomēr nav adekvāts, jo pieņemot, ka viņas horizonts ir plašāks, pievienojot vēlmi skatīt dzīvi gaišās krāsās (tumšās noraktu ne tikai sevi, bet arī bērnus), domāju, ka viņa var būt laimīgāka, kā pusaudze ar saplīsušo zeķubiksi. Šeit gan zināmu lomu spēlē tāda vai citāda stāvokļa ilgums.

Īsāk sakot, vienmēr ir varianti un stipri vairāk kā divi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nujā, bet beigu galā mēs tomēr skatām savu dzīvi no sava skatupunkta, lai cik dažādus skatījumus nebūtu gribējuši izmēģināt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Par tiem skatu punktiem, doma ir tāda, ka ir derīgi paraudzīties uz sevi ar citu cilvēku acīm, cilvēki gan ir pietiekami labi jāizprot, lai to dabūtu gatavu.
Un dažkārt tas ko tu vari ieraudzīt līdzinās tavam skatijumam uz uķi-uķi cilvēkiem, kas nozīmē tikai vienu, laiks vēl paplašināt savu redzesloku un pilnveidoties.

Labi, biki pa dziļu iebraucām :) lai veiksmīgas brīvdienas!

PS saint ir tas pats jb, vai jailzzz.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jēziņ, cik sena pagātne 8)

(Reply to this) (Parent)