Man šķiet te galvenā loma ir tam, ko es domāju, tas otrs cilvēks par mani padomās, ja es pateikšu vienu vai otru. Kāda būs viņa reakcija uz pateikto. Te jautājums - cik precīzi es varu zināt, ko tas otrs par mani padomās? Un tas atkarīgs no tā, cik labi zinu šo cilvēku, viņa pieredzi, viņa skatījumu uz dzīvi. Parasti jau par mīļajiem nedomā - "Ja es šitā izdarīšu, nez ko viņš par mani padomās?". Attiecībā uz mazāk zināmiem ir lielāks risks noteikt nepareizi, vai arī - vnk. izvēlēties teikt to, kas radīs vēlamāko reakciju. Nu kautkātā..

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nujā, bet cilvēks, kuram kādā sfērā viss ir daudzmaz ok, tak vispār neaizdomājas par to, ko par viņu padomās. t.i., man nav problēmu pateikt "es nezinu", jo esmu pietiekami pārliecināta par savu erudīciju. bet, ja sākas domāšana "ko viņš par mani padomās", tad tas nozīmē, ka attiecīgā sfēra jau ir vājais punkts.
vo, vēl viens piemērs - skaistas sievietes ļoti bieži ņaud par to, cik šodien slikti izskatās. es šogad esmu kaut ko tādu pateikusi tikai vienreiz. un piedevām vēl draudzenei, ne publiski.

(protams, šeit jau ir runa par pašvērtējumu, nevis par objektīvo situāciju, t.i., tikpat labi mans pieņēmums, ka es esmu gudra-bet-nesimpātiska var būt 100% nepareizs, t.i., varbūt es esmu tipiska stulbā blondīne ar tipiski ačgārnu priekšstatu par sevi ;))

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tad tikai jāatbild uz diviem jautājumiem:
1) Kas ir tas, par ko es aizdomājos, kad negrib teikt "sorre, šodien negribu satikt tevi"?
2) Un par ko tas liecina?

Variants A:
1) Baidos, ka apvainosies. Ka padomās, ka es man viņš kā cilvēks nepatīk (šis gan neatbild uz jautājumu - ko es domāju, ka viņš padomās);
2) Ka baidos, ka mani neaicinās. Ka nebūs pieejams tad, kad viņu gribēšu satikt es.
utt..

Man tikko bija perfekta situācija. Iepriekšējā projekta kolēģi pirtī kautko svin, es pa ceļam iesienu mācību materiālus. Iet garām daudzi, bet tikai viens paprasa, kāpēc nepievienojos dz.d. svinēšanai. Es atbildēju, ka nepievienojos tur, kur neesmu aicināta. Un tad viņš mani tā sirsnīgi aicināja, lai noteikti nāku tad, kad pabeigšu tos mācību darbus. Dikti grūti bija teikt - nu es nemaz negribu, jo 1) nemaz nezinu, kas svin, jo neesmu aicināta; 2) tur visi jau piedzērušies un ne es gribu iet pirtī, ne dzert. :) Kas zīmīgi - kolēģis bija tieši tas, ar kuru projektā biju maz kontaktējusies. Citi pagāja garām varbūt apjautājoties "Ko ta tu te vēl?" :))

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu kā, baile ir par to, ka cilvēks secinās, ka viņš tev nav akūti svarīgs, un tā arī būs. nujā, manā gadījumā ir tā, ka cilvēks mani nepazīst gana labi, lai zinātu manus paradumus, attieksmi un visu pārējo, un tad jau secinājumi ir pavisam neprognozējami.

bet atkal jocīgi - bail sāpināt pasvešus cilvēkus, bail, ka viņi par tevi ko sliktu nodomās, bet attiecībā uz mīļiem cilvēkiem nebaidāmies vis. it kā viņiem nesāpētu, it kā viņi nevarētu izdarīt aplamus secinājumus. aij, ačgārni tas viss.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tikai jāizlemj, kas tev svarīgāk - darīt to, ko pirms aicinājuma biji nolēmusi, vai arī samazināt risku, ka cilvēks apvainosies. Mazpazīstamiem cilvēkiem risks, ka apvainosies ir lielāks, jo (1) šis cilvēks nezina tevi, tātad lielāka varbūtība, ka pārpratīs, (2) tu nezini šo cilvēku, tādēļ lielāka varbūtība, ka nesapratīsi, cik viņam svarīgi, lai tu esi ar viņu un vai apvainosies. Jo ciešāk esat pazīstami, jo tu vari izdarīt pareizākus pieņēmumus par to, kā tevis teikto uztvers otrs (balstoties uz to, ka arī šis otrs tevi jau zina labāk).

Un vēl - vai tad tik ļoti žēl zaudēt attiecības ar cilvēku, kas apvainojas, ja tieši tajā brīdī neesi "visu pametusi" un gājusi? Ar cilvēku, kurš nespēj saprast, ka var arī nebūt pasaules centrs citiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

danēnu, šitā problēma jau ir atrisināta, atteicu un dikti intensīvi atvainojos, ka tā, un cilvēks (hihi, cik idiotiski ir apspriest šādas situācijas, kad cilvēks noteikti ar interesi lasa diskusiju) droši vien neko sliktu nepadomāja. vienkārši atceros, ka šis lēmums nebija viegls.

(Reply to this) (Parent)