nu kā, baile ir par to, ka cilvēks secinās, ka viņš tev nav akūti svarīgs, un tā arī būs. nujā, manā gadījumā ir tā, ka cilvēks mani nepazīst gana labi, lai zinātu manus paradumus, attieksmi un visu pārējo, un tad jau secinājumi ir pavisam neprognozējami.

bet atkal jocīgi - bail sāpināt pasvešus cilvēkus, bail, ka viņi par tevi ko sliktu nodomās, bet attiecībā uz mīļiem cilvēkiem nebaidāmies vis. it kā viņiem nesāpētu, it kā viņi nevarētu izdarīt aplamus secinājumus. aij, ačgārni tas viss.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tikai jāizlemj, kas tev svarīgāk - darīt to, ko pirms aicinājuma biji nolēmusi, vai arī samazināt risku, ka cilvēks apvainosies. Mazpazīstamiem cilvēkiem risks, ka apvainosies ir lielāks, jo (1) šis cilvēks nezina tevi, tātad lielāka varbūtība, ka pārpratīs, (2) tu nezini šo cilvēku, tādēļ lielāka varbūtība, ka nesapratīsi, cik viņam svarīgi, lai tu esi ar viņu un vai apvainosies. Jo ciešāk esat pazīstami, jo tu vari izdarīt pareizākus pieņēmumus par to, kā tevis teikto uztvers otrs (balstoties uz to, ka arī šis otrs tevi jau zina labāk).

Un vēl - vai tad tik ļoti žēl zaudēt attiecības ar cilvēku, kas apvainojas, ja tieši tajā brīdī neesi "visu pametusi" un gājusi? Ar cilvēku, kurš nespēj saprast, ka var arī nebūt pasaules centrs citiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

danēnu, šitā problēma jau ir atrisināta, atteicu un dikti intensīvi atvainojos, ka tā, un cilvēks (hihi, cik idiotiski ir apspriest šādas situācijas, kad cilvēks noteikti ar interesi lasa diskusiju) droši vien neko sliktu nepadomāja. vienkārši atceros, ka šis lēmums nebija viegls.

(Reply to this) (Parent)