Aprīlis 4., 2005
| 14:42 rakstīt blogu, pie tam darīt to regulāri, ir ļoti audzinoši. ieraksti, kas parādījušies pirms nedēļas vai divām, jau ir aizmirsti. neviens tos neskatās, arī es pati ne. elegants pierādījums tam, ka nekas, it nekas nav paliekošs, ka tas, kas man šodien liekas svarīgs, pēc nedēļas jau būs vien plecu paraustīšanas vērts. un citiem šī svarīguma izjūta (ja vispār ir) izdziest 2 dienu laikā. un tāpat ir arī dzīvē, labi, termiņi varbūt ir ilgāki, bet tomēr. pēc gada viss, kas bijis šodien, jau būs aizmirsies un nesvarīgs, pareizāk, iekļāvies vispārējā pasaules ainā, apstrādāts, nogludināts un pašsaprotams. mazliet jau skumji, ka tā, bet vieglums ir svarīgāks par skumjām. nepanesamais esības v.
|
Comments:
rakstīt blogu ir kompleksos iedzenoši, jo konstatē, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, ka esi to reiz teicis (un tas ir piefiksēts). Blogs ir sevis plaģiāts. Ka vienmēr tās pašas problēmas. Nu normāli - kurš lasa vecas avīzes? Jaunās - tās gan. Piemēram, "Mans Mazais" cikliski republicē vecos rakstus - māmiņas rodas jaunas, znaja - tā pati vecā
nez, nez. manas problēmas (tās, kas lielākās) tomēr mainās. protams, notiek atkārtošana + kaut kā jauna atrašana klāt, bet pārmaiņas ir jūtamas. no otras puses - es taču esmu aizmirsusi, ko rakstīju pirms gada ;)
| From: | mena |
Date: | 4. Aprīlis 2005 - 15:20 |
---|
| | | (Link) |
|
Es gan pārlasu savus vecos ierakstus. Mazohisms laikam. Un arī citu iepriekšējos. Kas kādam derēja sen, varbūt man der šodien. Šeit jau nav jaunāko ziņu pieraksti. Šeit ir dzīves.
nu, kā redzi, es arī paeksperimentēju. pirms gada rakstītie ieraksti vēl ir aktuāli, pirms diviem gadiem - wtf?
| From: | mena |
Date: | 4. Aprīlis 2005 - 16:12 |
---|
| | | (Link) |
|
Dzīve noveco. Khm... (Paradas sakrities, saliecies cilveka tēls, atspiedies uz spieķīša). Bet mēs lecam: Hoplā! Hoplā!
jā, lecam uz vienas kājas, jo otra ir stīva un nedarbojas :D
| From: | mena |
Date: | 4. Aprīlis 2005 - 16:19 |
---|
| | | (Link) |
|
Kāds teiks: "Galvenais tikt uz priekšu!" Es stāvēšu maliņā un smaidīšu, un gaidīšu, gan jau mani aiznesīs. |
|
|