riktīgs pee ;)
kārtējas sievišķu spēlītes..

(Reply to this) (Thread)

nē, tipiska vīriešu spēle, i'd say

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mužiki (vairums, protams) ir bik pa vāju, lai vispār kko varētu paspēlēt. skumji, bet fakts.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

danē, lielākā daļa no viņiem ir pārāk racionāli domājoši, lai nodarbotos ar šāda veida psiholoģiskām spēlītēm - tas tā, ja mēs runājam par to, par ko runā tu.

ja mēs savukārt runājam par to, par ko runāju es - tad, khm, nu jā, šahs tomēr ir spēle, kurā vīrieši ir guvuši lielākus sasniegumus kā sievietes. un sievietei (šajā gadījumā man) ir jāķeras pie visai jocīgām metodēm (sk. ierakstu), lai izprastu kādas atklātnes būtību (šajā gadījumā - Filidora aizsardzību, ar kuru es pēdējā laikā koķetēju un kuru makmerfijs man pirms kāda laiciņa ierādīja).
just that simple.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tad parunāsim par to, par ko es runāju. Un es runāju par vīriešu vājumu, saistot to ar saskarsmes psiholoģiju. Viņi ir pārāk nepacietīgi un nemeistarīgi, ko varētu saistīt ar Tevis pieminēto racionālismu, kā augstāko vērtību, jeb izkoptas intuīcijas trūkumu. Līdz ar to, viņi šajā kaujas laukā arī visbiežāk zaudē.

Pierādījums tam, kaut vai paskaiti, cik Tev apkārt ir ārēji "perfektās" sievietes, tās, kuras nekas nekad nesatrauc (jo tā taču ir vājuma pazīme, pee), kuras vienmēr prot iziet no situācijas un nekad nezaude, un, attiecīgi, cik tādus vīriešus Tu pazīsti..

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nezinu. Pirmkārt, es ļoti maz kontaktējos ar sievietēm, un no iekšpuses (t.i., no manas puses) šīs spēlītes parasti liekas visai aizkustinošas un neprofesionālas. Un pirmām kārtām traumē sievieti, nevis puisi. Kas attiecas uz mani - es tās parasti izspēlēju galvā, un tikai, reālajā kontaktā ar puišiem es parasti esmu stipri tieša un atklāta un reti nodarbojos ar "pavešanu" vai "iekarošanu". Vismaz ne tad, kad man šis cilvēks jelko nozīmē. Jo, ja man viņš patīk, tad es drīzāk mēģināšu ar viņu sadraudzēties, un draudzības pamatā tomēr ir atklātība, nevis psiholoģiskas spēlītes.
Attiecīgi - ļaudis reti spēlē šādas spēlītes ar mani (vai, ja spēlē, tad es to nepamanu).
Teiksim tā: šāda veida spēles attiecībās man liekas visai necilvēciskas, jo tādējādi otrs tiek padarīts par ienaidnieku vai vismaz par pretinieku. Vai tad kaut kas sakarīgs var izveidoties, ja otrs tiek a priori uzskatīts par kaut ko tādu, kas ir vairāk vai mazāk viltīgi jāsakauj? Un vai tad jebkura uzvara šajās spēlītēs nav Pirra uzvara - OK, tu esi ieguvis otru cilvēku, un pēc tam viņš tev neizbēgami kļūst neinteresants, jo vairs nav cīņas objekta, tātad patiesībā tu esi zaudējis kādu, kas tev varētu būt būtisks un nozīmīgs.
Ir, protams, situācijas, kurās šāda veida spēles ir vienīgais iespējamais attiecību modelis, bet tas rodas tikai no kompleksiem, no savas vai otra nevēlēšanās atklāties un uzticēties. Ir cilvēki, ar kuriem cīņa ir neizbēgama, jo viņu aizsardzības sistēma ir tik spēcīga, ka vienkāršai un godīgai attieksmei viņi nenotic un nav gatavi dot pretī to pašu - bet patiesībā man tuvo cilvēku vidū ir tikai viens tāds, kas man ir pietiekami svarīgs, lai es viņa dēļ ņemtos izstrādāt attiecību stratēģiju un tamlīdz. Parasti es vienkārši paraustu plecus un kontaktējos ar tiem, ar kuriem ir iespējams vienkārša un cilvēciska saskarsme. Jo man vienkārši nav interesanti spēlēt primitīvas "kurš būs krutāks, vēsāks un neievainojamāks" spēlītes.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Burvīgi, parakstos zem katra vārda. Tiešām, nav ko piebilst.

(Reply to this) (Parent)

labi teikts, patiešām labi

(Reply to this) (Parent) (Thread)

zini, ko man šajā brīdī vells rausta pateikt?
"ja es esmu tik gudra, tad kāpēc es esmu viena?"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Hm, gudrība tikai visu sarežģī. Daudz vieglāk ir kad pār tavu saprātu valda starpkājes instinkti, tava uzvedība ir nodrāzti perfekta kā lētās amīšu jauniešu filmās, tu pārzini jaunākos modes kliedzienus, un 100x neapdomājot sekas vienkārši, uzdrošinies. Tā sauktie "gudrie" cilvēki bieži vien bezjēgā kaut ko meklē, mocās ar saviem iedomātajiem kompleksiem, mēģina sakstatīt likumsakarības tur kur to nav, un vārās savā saprāta nepārliecinātībā ne par ko.
(Viss iepriekš teiktais, var tikt uzskatīts par patiesu esam, pieņemot, ka mani var uzskatīt par relatīvi gudro cilvēku salīdzinājumā ar kaimiņu dzērāju Slavku

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Laimīgā kārtā es esmu ne tikai pārāk gudra, lai nocopētu kaut kādu džeku, bet arī pietiekami gudra, lai varētu sev izvērsti un pārliecinoši pamatot, kāpēc man nafig nav vajadzīgs kaut kāds džeks :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja gudrums konfliktē ar dabas likumiem, vai tas saglabā gudruma statusu, vai vienkārši ir kārtējā dīvainība. Atcerējos, ka kādreiz interesanti rakstīju, un kaut ko līdzīgu biju izdomājis http://journal.bad.lv/~zupchix/2004/04/15/ nedaudz ne pa tēmu, bet ideja skaidra, ja cilvēks nav spējīgs atrast sev piemērotu partneri tad .....

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc man šobrīd nav attiecību: ja es meklēju tēvu savam otrajam bērnam, tad šim cilvēkam ir jābūt tiešām izcilam, un tādi jau uz ielas nemētājas, t.i., ir pilnīgi normāli tas, ka divu gadu laikā neesmu šādu kadru atradusi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka man jau ir bērns un tāpēc man ir daudz vieglāk iztēloties, kāds attiecīgais cilvēks būtu bērna tēva lomā - un daudz vieglāk izbrāķēt ;)

(Mans bijušais puisis ir biki cits stāsts, bet pietiekami labi iekļaujas shēmā)

Katrā ziņā kaut kas tajā teorijā ir. Nekas īpaši patīkams, protams, bet jā.

(Reply to this) (Parent)