Mērķtiecīgs monstrs, kāpēc gan ne?. Cilvēkam pašam tas varētu būt tīri ok. Kas attiecas uz citu cilvēku attieksmi, tad viss ir atkarīgs no tā, tieši kāds tam monstram ir mērķis, un no tā, ko mēs saprotams ar vārdu monstrs (t.i., kas ir nemonstrs).

(Reply to this)

Samurajs, principā. Samurajs visplašākajā nozīmē. Ne tikai kā japāņu filmās rāda, bet arī Suhovs no "Baltā tuksneša saules" vai Šons Konerijs no "The Rock", vai Toms Krūzs no nesenā "Collateral", ir piemēri. Tādi ļauži, kuru rīcība ir pakārtota mērķa sasniegšanai. Bet mērķis, jeb pieņemtais lēmums izriet no viņu iekšējās vērtību sistēmas, kura var būt vairāk vai mazāk skaidra (vairāk vai mazāk, krieviski tāds termins - prosvetļonnij, nezinu kā labāk latviski tulkot - "nesaduļķotība"). Ja ir šī "nesaduļķotība", tad viņiem ir skaidri sedzama sava iekšējā vērtību sistēma, nu neklausa viņi sabiedrības uzspiestai morālei un citām ārējām sistēmām un pamācībām.
Samurajam piemīt man šobrīd tikai daļēji saprotama spēja - turēt prātā tikai mērķi un rīcības plānu, kas izriet no šī mērķa, un neuztraukties par nevajadzīgām lietām, tas ir - par tādām, kas neveicina vai traucē mērķa sasniegšanu. Iespējams tas tādēļ, ka viņš uzņemas arī pilnu atbildību par savu lēmumu un jebkurām tā sekām. Tad par ko uztraukties, ja nav negaidītu lietu? :)

Bet ar samuraju ir tā pati problēma - ne-samurajam bieži nav iespēju pēc tam redzamajām pazīmēm atšķirt samuraju, kurš darbojas balstoties uz savu iekšējo ētisko sistēmu, no slepkavas - savas aptumšotās apziņas upura. Ārēji tie ne-samurajam var izskatīties vienādi. O jā - šāds cilvēks var būt arī monstrs. Bailīga nepieauguša pieaugušā acīs:))))))

(Reply to this)

Kā allaž - svarīgs ir samērs. Sāpes tāpat kā bauda ir būtiskas dzīves vadlīnijas. Izmetot sāpes, cilvēks riskē kļūt par plastmasas lelli, kas dzīvo virspusējā realitātē. No otras puses, tas, ka viņam nesāp, vēl nenozīmē, ka viņš tāds ir.

Tas ir saistīts ar vērtībām (ne jau gluži artikulētām gan) - kā vecais nēģeris Luters Kings teicis - ja tev nav par ko nomirt, nav vērts arī dzīvot. Un saistībā ar šo kaut ko (vai drīzāk - šiem kaut kādiem) cilvēka sāpes un tīksme kalpo kā orientieri telplaikā.

Neredzētu mieru var sasniegt drīzāk ķirbis nekā dzīvs cilvēks. Tāpēc atkārtošu savu pēdējā laika mantru - svarīgs ir samērs.

p.s. Var jau arī paraudzīties estētiski - sāpes var būt kaut kas skaists; var paraudzīties arī kā uz svarīgiem indikatoriem - kaut ko, kas ļauj mainīt dzīvi / dzīvot produktīvi. Nevajag pieredzi padarīt vienpusēju. Turklāt - katras sāpes allaž ir kaut kas ļoti konkrēts, tāpēc vēl jo grūtāk tās apzīmēt un izteikt ar abstraktu jēdzienu - "sāpes".

(Reply to this) (Thread)

Es šeit teorētiski apspriežu praktisku (savas) dzīves problēmu, un man šobrīd ir vismaz viens Traumējošs Faktors, ko es nevaru izvākt no savas dzīves, nekļūstot par lopiņu (ko es nevēlos un kas līdz šim nav arī izdevies, kad esmu mēģinājusi) vai nenobeidzot sevi (ko es arī nevēlos); attiecīgi pilnīga atbrīvošanās no sāpēm man nav iespējama bez pamatīgas pārkāpšanas sev pāri (ja vispār ir iespējama). Un runa ir drīzāk par to, ka es esmu atklājusi, ka varu atbrīvoties no lielākās daļas sīkāko sāpju un raižu, atstājot savā dzīvē tikai tās dažas, kas ir neizbēgamas. Un tad pievērsties tām tā, kā pievēršas darbam - ar nopietnu, uzmanīgu, zināmā mērā atsvešinātu attieksmi. Un tad šīs sāpes kļūst par blakusfaktoru tam, ko es mēģinu atrisināt - pats smieklīgākais, ka tas viss notiek emocionālā sfērā un, par spīti tam, ka es to visu apspriežu tik vēsi, emocijas tiešām sit augstu vilni.
Bet sajūta kā morālam kroplim, kas būtu spējīgs gulēt vannā ar pārgrieztām vēnām, izmisīgi raudāt un alkt pēc mīlestības un paralēli ierakstīt diktofonā, kādas ir sajūtas noasiņojošam cilvēkam - for the record ;) (Un faktiski tieši tā tas lielākoties ir, tikai ne tik uzskatāmi un letāli)

(Reply to this) (Parent)