Es šeit teorētiski apspriežu praktisku (savas) dzīves problēmu, un man šobrīd ir vismaz viens Traumējošs Faktors, ko es nevaru izvākt no savas dzīves, nekļūstot par lopiņu (ko es nevēlos un kas līdz šim nav arī izdevies, kad esmu mēģinājusi) vai nenobeidzot sevi (ko es arī nevēlos); attiecīgi pilnīga atbrīvošanās no sāpēm man nav iespējama bez pamatīgas pārkāpšanas sev pāri (ja vispār ir iespējama). Un runa ir drīzāk par to, ka es esmu atklājusi, ka varu atbrīvoties no lielākās daļas sīkāko sāpju un raižu, atstājot savā dzīvē tikai tās dažas, kas ir neizbēgamas. Un tad pievērsties tām tā, kā pievēršas darbam - ar nopietnu, uzmanīgu, zināmā mērā atsvešinātu attieksmi. Un tad šīs sāpes kļūst par blakusfaktoru tam, ko es mēģinu atrisināt - pats smieklīgākais, ka tas viss notiek emocionālā sfērā un, par spīti tam, ka es to visu apspriežu tik vēsi, emocijas tiešām sit augstu vilni.
Bet sajūta kā morālam kroplim, kas būtu spējīgs gulēt vannā ar pārgrieztām vēnām, izmisīgi raudāt un alkt pēc mīlestības un paralēli ierakstīt diktofonā, kādas ir sajūtas noasiņojošam cilvēkam - for the record ;) (Un faktiski tieši tā tas lielākoties ir, tikai ne tik uzskatāmi un letāli)

(Reply to this) (Parent)