nu, to, ka es neizdzīvoju visu, es reizēm nožēloju arī tagad. lai arī no otras puses - izdzīvot "visu" pārāk bieži nozīmē "izdzīvot to, ko izdzīvot ir visvienkāršāk, to, kas ir viskārdinošākais", "darīt visu, ko vien ir iespējams darīt" - lai arī reizēm daudz dziļāk ir NEdarīt, NEizdzīvot, tvert tās smalkākās emocijas, kas rodas, kad it kā nekas nenotiek.
jā, varbūt tieši tā arī ir - tad, kad ezers ir mierīgs un viļņi tikko jaušami, tad var sajust zemūdens straumes, kuras tu nekad nesajutīsi vētrā, un šīs zemūdens straumes ir... nujā, dziļākas. :)
bet vispār tu laikam esi ļoti labi sapratis, ko es gribēju pateikt. ja nu vienīgi par to mazohismu - nez, man jau liekas, ka nev tik traki (vai arī es vnk esmu pieradusi pie konstantām sāpēm? bet, ja esmu tā pieradusi, ka praktiski vairs nejūtu, vai tās var saukt par sāpēm?), vienkārši pēdējā laikā tad, kad es esmu priecīga un laimīga, es neskrienu ierakstīt šeit kādu laimīgu wiiiii! vai ko tamlīdzīgu.

(Reply to this) (Parent)