Janvāris 8., 2005
 | 00:35
|
Comments:
Jā, viela nemirst (izņemot gadījumus, kad tā sastopas ar kādu naidīgi noskaņotu antivielu). Tā kā tādā ziņā "mēs" (ķermeņi, respektīvi) dzīvojam mūžīgi. Ir tikai viena nianse - zāle un puķītes, alnīši un zaķīši, un sēnītes neprot sist pa taustiņiem TĀ, kā es to māku. Kaut arī daļa no manis ir kādreiz bijis cits cilvēks, es tomēr neesmu viņš, es esmu savādāks. "Es" esmu tā unikālā molekulu kombinācija smadzenēs, kas maz ticams, ka kādreiz vēl atkārtosies. Ja to kārtību izjauc, manis vairs nav.
Vispār diezgan grūti iedomāties, kāda ir sajūta, kad manis nav, jo tajā brīdī jau man nebūs domāšanas f-ja.
jūs esat pārāk pieķēries savai domāšanai un savai pārliecībai, ka jums piemīt "unikāla" "personība", jaunais cilvēk. ;) gaisa molekulu sakārtojums šajā telpā arī nekad neatkārtosies, so what?
Visnotaļ jauka pārliecība, manuprāt ;) Jā, bet tomēr tas molekulu izkārtojums nav tāds, kas atļautu risināties domāšanas procesiem Tavā istabā (tas gan būtu amizanti).
Nē, nē, es esmu unikāls. Determinēts un jau iepriekš sarakstīts, bet unikāls.
ow, spēja domāt un bezjēdzīgi reflektēt par savu dzīvi ir kaut kas tik neapšaubāmi kruts, ka visas gaisa molekulas mūs apskaustu, ja spētu ;P
manuprāt, "domāšana" un vēl jo vairāk "apziņa par savu es" drīzāk ir saucama par patoloģiju, nevis par "jauku pārliecību". tas,ka no tās nevar tikt vaļā, liek ar to mīļā miera labad samierināties, bet es neteiktu, ka ar to cilvēks būtu krutāks par jebkādu citu molekulu sakārtojumu.
Ja tās pašas molekulas spētu apskaust mani vai citas gāzes, viņām zustu iemesls to darīt.
Skatoties no molekulu redzespunkta, domāšana tiešām nav nekas diži vērtīgs. Pietam tā traucē ķermeā vielai kļūt par molekulu vidū populāriem savienojumiem, ja tādi maz pastāv. Savukārt no mana redzes viedokļa - diezgan jauka īpašība. No Tava redzes viedokļa - pataloģija. No kkādas absolūtās objektivitātes redzes viedokļa - vvz kas. |
|
|
|
Sviesta Ciba |