Mēs esam mūžīgas būtnes?

(Reply to this) (Thread)

nu, ja ne mūžīgas, tad vismaz būtnes, kam piemīt ilgstamība, kas ir garāka par cilvēka mūžu. "cilvēks" ir tikai forma, kādu mēs pieņemam, īslaicīga forma. kopumā "mēs" esam okeāns, un "personība" ir ilūzija, maska, loma, kuru mēs spēlējam dažus gadu desmitus.

// vai vismaz tā es jūtu, kad esmu nonākusi kaut cik "apskaidrotā" stāvoklī, to ir grūti pamatot, varbūt arī nevajag, vienkārši tas ir tas, kā man ir dabiski to redzēt.

// tas viss ir čiepts galvenokārt no Alana Votsa "The Book on Taboo Against Knowing Who You Are", tāds hinduisma pārstāsts rietumnieka izpratnei

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Būdams atejists, nevaru gluži piekrist. Tas Es, kurš tagad koordinē savas rokas kustības, ir tikai loģisks neironu darbības galaprodukts. Pietam visnotaļ determinēts. Nepiekrītu arī, ka var veikt kkādu dalījumu fiziskajos un nefiziskajos ķermeņos, jo tas būtībā ir viens un tas pats. Līdzko manas smadzenes vairs nespēj funkcionēt, es ēē.. mirstu, droši vien. Pēcāk mans ķermenis baro puķītes un zālī.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nesaprotu, kāpēc gan ateists nevarētu pieņemt šādu viedokli, galu galā nevienā brīdī jau es nerunāju par Dievu.
"Es" ir iluzors, vai vismaz nozīme, kādu mēs tam piedēvējam, ir stipri pārspīlēta, patiesībā tas ir īslaicīgs "kaut kas", kam nepiemīt ilgstamība,
un ķermenis sadalās augsnē, kļūstot par izejvielu puķēm un zālei, tāpat kā es & tu esam bijuši augi, dzīvnieki un sēnes. Tieši materiālisms, "dvēseles" vai citu garīgu substanču noliegums ir vistiešākais ceļš līdz apziņai, ka nāve nepastāv vispār, pastāv tikai pārvēršanās no vienas formas otrā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, viela nemirst (izņemot gadījumus, kad tā sastopas ar kādu naidīgi noskaņotu antivielu). Tā kā tādā ziņā "mēs" (ķermeņi, respektīvi) dzīvojam mūžīgi. Ir tikai viena nianse - zāle un puķītes, alnīši un zaķīši, un sēnītes neprot sist pa taustiņiem TĀ, kā es to māku. Kaut arī daļa no manis ir kādreiz bijis cits cilvēks, es tomēr neesmu viņš, es esmu savādāks. "Es" esmu tā unikālā molekulu kombinācija smadzenēs, kas maz ticams, ka kādreiz vēl atkārtosies. Ja to kārtību izjauc, manis vairs nav.

Vispār diezgan grūti iedomāties, kāda ir sajūta, kad manis nav, jo tajā brīdī jau man nebūs domāšanas f-ja.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jūs esat pārāk pieķēries savai domāšanai un savai pārliecībai, ka jums piemīt "unikāla" "personība", jaunais cilvēk. ;) gaisa molekulu sakārtojums šajā telpā arī nekad neatkārtosies, so what?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Visnotaļ jauka pārliecība, manuprāt ;)
Jā, bet tomēr tas molekulu izkārtojums nav tāds, kas atļautu risināties domāšanas procesiem Tavā istabā (tas gan būtu amizanti).

Nē, nē, es esmu unikāls. Determinēts un jau iepriekš sarakstīts, bet unikāls.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ow, spēja domāt un bezjēdzīgi reflektēt par savu dzīvi ir kaut kas tik neapšaubāmi kruts, ka visas gaisa molekulas mūs apskaustu, ja spētu ;P

manuprāt, "domāšana" un vēl jo vairāk "apziņa par savu es" drīzāk ir saucama par patoloģiju, nevis par "jauku pārliecību". tas,ka no tās nevar tikt vaļā, liek ar to mīļā miera labad samierināties, bet es neteiktu, ka ar to cilvēks būtu krutāks par jebkādu citu molekulu sakārtojumu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja tās pašas molekulas spētu apskaust mani vai citas gāzes, viņām zustu iemesls to darīt.

Skatoties no molekulu redzespunkta, domāšana tiešām nav nekas diži vērtīgs. Pietam tā traucē ķermeā vielai kļūt par molekulu vidū populāriem savienojumiem, ja tādi maz pastāv. Savukārt no mana redzes viedokļa - diezgan jauka īpašība. No Tava redzes viedokļa - pataloģija. No kkādas absolūtās objektivitātes redzes viedokļa - vvz kas.

(Reply to this) (Parent)