un tad, kad nekam nepieķeras nekas vairs nespēj sagādāt sāpes, un nespēj sagādāt prieku.

man šāds 'budisms' liekas pelēks un bezgaršīgs (un nemaz ne seksīgs:P).

pārāk daudz kas kļūst nesvarīgs un vienaldzīgs un es pamanu, ka nespēju vairs priecāties un brīnīties kā bērnībā.. :(

nezinu pareizo ceļu nezinu :/

//labrīt :)

(Reply to this) (Thread)

njez, man taisni interesanti: nav nekam jāpieķeras, tas nozīmē, ka neko nedrīkst uzskatīt par pastāvīgu un pašsaprotamu, tas nozīmē: baudi to tagad, jo rītā tā moš vairs nebūs :D

bet tā jau ir, šitās superpuperkrutās atziņas lielākoties liekas galīgi garām līdz brīdim, kamēr tu pats esi līdz viņām nonācis, un tad jau kļūst bik tā kā bezjēdzīgi to vēl grāmatā izlasīt :)

brīt brīt :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es praksē esmu atklājis, ka samierināties var ar gandrīz visu, ar ko nevar samierināties, to var aizmirst, ieliekot kautko citu vietā.

bet tajā brīdī, kad tu vairs nespēj izbaudīt to, kā aug zāle, jo visu uztver vēsi un mierīgi?

tajā brīdī, kad tu redzi, kā meitene iemīlās, bet tevi tas vairs nesatrauc, jo tu vairs negribi ciest vilšanos..

tajā brīdī, kad tev nekas no padarītā vairs nesniedz egoapmierināšanas trīsas, jo ir skaidrs, ka tu to vari izdarīt, ja nevari, tad tas arī nav nekas traks ..

suic warning - būs par seksu!!

Carpe diem ir tulkots neprecīzi - neviens latīņu valodas tulkotājs to nedara vienādi. Varbūt kādreiz ir vērts iedziļināties etimoloģjā et semantikā.

Un budisms nau seksīgs, jo viņš, lai atteiktos no ciešanām, liek arī atteikties no baudām (ne tikai miesīgajām).

Šī diena ir laba lai mirtu, bet, manuprāt, vēl labāka - lai dzīvotu! Es nezinu vai izdosies .. [iespējams nogulēšu laimi :-)]

Bet kas gan ir mūsu pārdesmit gadu pieredze salīdzinājumā ar mūžību .. un Šivas trīspadsmito roku.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu re, 2 kardināli atšķirīgas pieejas šitam pasākumam :)
lai arī faktiski runa jau nav par budismu (kurš man arī liekas mazliet par "nepiezemētu"), runa ir par nepieķeršanās principu, par apjēgu, ka viss ir pārejošs un virspusēji nebūtisks,
ārpus budisma ir mana klusā doma, ka dziļākajā būtībā viss ir būtisks; visa tā zāles augšana un tā :)

miers ne vienmēr ir "vēss", tas var būt arī visnotaļ silts un pūkains pasākums. miers nevis kā "apstāšanās" (varbūt vienīgi kā laika apstādināšana), nevis kā vienaldzība, nevis kā nesatraucamība, bet kā - bū, grūti formulēt - kā silta&starojoša lode krūtīs? kā silta vieta kaut kur tevī iekšā, kurā atgriezties, kad esi noguris, kur smelties spēkus, ja vajag. jo nogurums jau baigais reizēm. no tā, ka zini, ka nekas nav uz pavisam un tev ir jābūt gatavam to zaudēt. faktiski šis miers ir nevis "apstāšanās", bet tieši "neapstāšanās" miers.

un ar iemīlēšanos tam vispār nevajadzētu būt kādam sakaram; ja cilvēks nespēj tikt galā ar emocijām un tāpēc labāk izsvītro tās no savas dzīves, tad viņš ir nevis superkrutais budists, bet vienkārši stulbenis (iz vārda "stulbs" senākās nozīmes).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Varbūt vienkārši man prāts ir paņēmis pārāk daudz vietas. Un ķermenis noguris. Un nav māju ..

Es ļoti, ļoti gribētu, lai ir vismaz pustiklabi, kā Tu saki .. :) (bū)

iz vārda "stulbs" senākās nozīmes .. :D
nelaiķa Mülenbachs grozās, ka tu tādus vārdus mutē ņem :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)