nu re, 2 kardināli atšķirīgas pieejas šitam pasākumam :)
lai arī faktiski runa jau nav par budismu (kurš man arī liekas mazliet par "nepiezemētu"), runa ir par nepieķeršanās principu, par apjēgu, ka viss ir pārejošs un virspusēji nebūtisks,
ārpus budisma ir mana klusā doma, ka dziļākajā būtībā viss ir būtisks; visa tā zāles augšana un tā :)

miers ne vienmēr ir "vēss", tas var būt arī visnotaļ silts un pūkains pasākums. miers nevis kā "apstāšanās" (varbūt vienīgi kā laika apstādināšana), nevis kā vienaldzība, nevis kā nesatraucamība, bet kā - bū, grūti formulēt - kā silta&starojoša lode krūtīs? kā silta vieta kaut kur tevī iekšā, kurā atgriezties, kad esi noguris, kur smelties spēkus, ja vajag. jo nogurums jau baigais reizēm. no tā, ka zini, ka nekas nav uz pavisam un tev ir jābūt gatavam to zaudēt. faktiski šis miers ir nevis "apstāšanās", bet tieši "neapstāšanās" miers.

un ar iemīlēšanos tam vispār nevajadzētu būt kādam sakaram; ja cilvēks nespēj tikt galā ar emocijām un tāpēc labāk izsvītro tās no savas dzīves, tad viņš ir nevis superkrutais budists, bet vienkārši stulbenis (iz vārda "stulbs" senākās nozīmes).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Varbūt vienkārši man prāts ir paņēmis pārāk daudz vietas. Un ķermenis noguris. Un nav māju ..

Es ļoti, ļoti gribētu, lai ir vismaz pustiklabi, kā Tu saki .. :) (bū)

iz vārda "stulbs" senākās nozīmes .. :D
nelaiķa Mülenbachs grozās, ka tu tādus vārdus mutē ņem :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)