Janvāris 3., 2003

06:53 - moraļņiks :( pēdējā laikā mani moka šausmīga doma - nu, priekš manis šausmīga - kas tas ir, sēžu es te un spamoju, piemetu jūsu friendlapas ar textiem, kurus man neviens nav prasījis. a ko darīt? uzlikt tekstiem security:protected nelīdz, jo tad es nospamošu tikai tos, ko īpaši cienu :) moš palūgt, lai visi (visi 8) izmet mani no savām friendlistēm un iemetas manā blogā tikai tad, kad jūt iekšēju nepieciešamību to darīt? a kaukāda doma tak viņiem (jums) bija, to darot? (t.i., ielikt mani friendlistē?) un pats aizkustinošākais ir tas, ka es ļoti labi Apzinos, ka ir tikai daži cilvēki, kas izmanto šo te pasākumu, lai Apbērtu Citus Ar Savām Viedajām Atziņām, Kuras Būtu Jādzird Visai Pasaulei. un varbūt pat viņi to tā neuztver. un: ka lielākajai daļai cilvēku interesē nevis Viedas Atziņas (tā, tūlīt sākšu justies vainīga par to, ka esmu dažas tādas piefiksējusi :) ne nu īpaši viedas, bet vispār), bet gan privātā dzīve - seriāls - dienasgrāmata, nu, tā, kurā es ierakstītu, kā mans bērns ar ņerkstēšanu un barošanos piespieda mani līdz 4iem palikt gultā, un es atkal pārsteigta konstatēju, cik tomēr bezgala jauki ir vienkārši gulēt kopā... trijatā... un tur pat nevajag kaut ko īpaši teikt vai just, vienkārši tā Notiek, un viss... un tagad es apzinos, ka ar šito postu esmu nevis (kā sākotnēji biju iecerējusi) atvainojusies par spamošanu & par savu existenci vispār, bet gan drīzāk likusi visiem, kas šito lasa (vai vismaz tiem, kas uz to ir tendēti, t.i., paššaustīšanu), mocīties tikpat rūgtās pārdomās par SAVIEM spamiem, kurus es - neapšaubāmi - lasu ar lielu interesi un līdzijušanu. ja kas, sitiet suic par šito ierakstu. Nešaubos, ka viņš ir viens no retajiem šitajā kompānijā, kas it nemaz nejūtas vainīgs. (akal panesās kategoriskie izteicieni...) labi, lai ir, kā ir. Post entry. lasiet ātri, varbūt jau rīt es šito izdzēsīšu. Mūzika: Nine Inch Nails - The Mark Has Been Made (uzlikts brīdi pirms post entry)

(5 teica | man šķiet, ir tā...)

07:05 - vēl viens citāts Stella. Lūk, to es nezināju - būt eņģelim ir vientulīgi... Vidū starp zemi un debesīm, kur nav neviena, kā atbalstu lūgt, un mani mīļie lūdz atbalstu man, un es nespēju viņiem palīdzēt. Kas es esmu? Tikai balss, kas noslāpst svešās sarunās. Nav jēgas kliegt, krist izmisumā, lūgties - ikviens darīs tikai to, ko viņam ir lemts darīt. Un es, kam būtu jādod padomus, es pati nezinu, kas īsti ir labs un kas slikts. Vai mēģināt palīdzēt viņiem izbēgt no sāpēm un ciešanām? Kāpēc, ja viņi paši tās alkst, ja cilvēkam ciešanas nozīmē brīvību, un laimīgs cilvēks, kam netrūkst it nekā, drīz kā sajucis cenšas salauzt to visu, aizmest visu, kas likās vajadzīgs, bet nu ir lieks, lai aizietu vientulībā, aukstā vējā... Lai atkal sajustu tās sāpes, kas saka - tu audz, tu mainies, tu atkal esi cits... Un tad, salauzuši visu, ko vien ir bijis iespējams salauzt, viņi raugās debesīs un lūdz, lai eņģeļi sūta viņam kādu zīmi, kādu siltu plecu, pie kā pieglauzties, kādu atbildi uz izšķirīgiem jautājumiem. (Pauze.) Viņi nezina, ka arī eņģelis nav pilnīgs, eņģelis vēl tikai mācās. Mēs vērojam jūs, vērojam no tālienes, nebūdami piesaistīti ķermenim ar tā vajadzībām, un pūlamies saprast, kāpēc jūs dzīvojat, ko meklējat, kāda ir tā atbilde, kas jums ir vajadzīga. Varbūt cilvēkam ir liegts saprast to, kas no augšas ir tik labi redzams: katram mirklim ir vērtība. Jo īpaši tiem mirkļiem, kuros tu domā - kāpēc es esmu, kas es esmu, kāda jēga ir tam, kas notiek šeit un tagad... (Pauze.) Jūs sūdzaties par vientulību, kuru paši esat izvēlējušies, jūs esat vientuļi tāpēc, ka negribat tuvoties viens otram, saprast, ka arī ikviens cilvēks - ar visām savām kļūdām un nepilnībām - ir brīnišķīga, neatkārtojama būtne. Jūs esat vientuļi tāpēc, ka esat akli. Jūs nezināt, kas ir īsta vientulība - būt nošķirtai no visa, kas ir svarīgs un dzīvs, stiept roku, bet nesasniegt nevienu, kliegt un dzirdēt, ka neviens tev neatsaucas... (gribēju komentēt, bet nafuj. paši gudri.) Mūzika: Nine Inch Nails - Something I Can Never Have

(man šķiet, ir tā...)

18:48 - starplaikā starp 2 rindiņām un, ja tā padomā, cilvēks taču ir brīnišķīga, brīnumaina būtne, kuru... eh... nu, moš arī var izteikt 10 teikumos, kā apgalvo kat vai aprakstīt ar pāris īpašības vārdiem iz suic sērijas, bet tomēr. labi, beigu galā, kad visas dienas un gadi tiks saskaitīti, protams, arī mēs tiksim pieskaitīti un būs vienreiz miers no tiem sevis meklējumiem, bet tikmēr... vai tas nav brīnumaini, ka viens cilvēks var barot otru ar sevi pašu... Un ne jau kaut kā, bet mēnešiem ilgi... vai nav brīnumaini, ka viens cilvēks var izaugt otrā, vēl pirms pirmajām patstāvīgajām kustībām būdams īpaša, neatkārtojama un no mātes neatkarīga būtne? un tad mācīties visu, mācīties skatīties, mācīties atpazīt, mācīties smaidīt un pieķerties, un sāpēt (sāpēt tik ļoti, ka jākliedz no visa spēka)? un tad - vai nav brīnumaini, kā cilvēks, tik vienkārša un ikdienišķa būtne var radīt kaut ko tādu, no kā pašam elpa aizraujas? Kaut ko gandrīz tikpat skaistu kā vakara ēnas dzirkstošā sniegā? man mūždien liekas, ka pārāk jau vienkārši, pārāk jau pierasti mēs uz sevi skatāmies. ka savus ikdienišķos brīnumus (kad es esmu izsalcis, es ēdu; kad esmu izslāpis, es dzeru) uztveram kā pašus par sevi saprotamus, lai arī... aj, atkal gribēju pateikt par daudz un tapu sodīta ar mēmumu Mūzika: Mila Jovovich - Clock

(4 teica | man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi