|
Janvāris 3., 2003
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 18:48 - starplaikā starp 2 rindiņām
un, ja tā padomā, cilvēks taču ir brīnišķīga, brīnumaina būtne, kuru... eh... nu, moš arī var izteikt 10 teikumos, kā apgalvo kat vai aprakstīt ar pāris īpašības vārdiem iz suic sērijas, bet tomēr. labi, beigu galā, kad visas dienas un gadi tiks saskaitīti, protams, arī mēs tiksim pieskaitīti un būs vienreiz miers no tiem sevis meklējumiem, bet tikmēr...
vai tas nav brīnumaini, ka viens cilvēks var barot otru ar sevi pašu... Un ne jau kaut kā, bet mēnešiem ilgi... vai nav brīnumaini, ka viens cilvēks var izaugt otrā, vēl pirms pirmajām patstāvīgajām kustībām būdams īpaša, neatkārtojama un no mātes neatkarīga būtne? un tad mācīties visu, mācīties skatīties, mācīties atpazīt, mācīties smaidīt un pieķerties, un sāpēt (sāpēt tik ļoti, ka jākliedz no visa spēka)?
un tad - vai nav brīnumaini, kā cilvēks, tik vienkārša un ikdienišķa būtne var radīt kaut ko tādu, no kā pašam elpa aizraujas? Kaut ko gandrīz tikpat skaistu kā vakara ēnas dzirkstošā sniegā?
man mūždien liekas, ka pārāk jau vienkārši, pārāk jau pierasti mēs uz sevi skatāmies. ka savus ikdienišķos brīnumus (kad es esmu izsalcis, es ēdu; kad esmu izslāpis, es dzeru) uztveram kā pašus par sevi saprotamus, lai arī...
aj, atkal gribēju pateikt par daudz un tapu sodīta ar mēmumu
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |