Man ir jautājumi no cita gala (kamdēļ gan arī iebakstīju, t.i., ne tāpēc, ka piekrītu, bet tāpēc, ka "okkkk jāpadomā")

Lai gan no neirozinātnes viedokļa kā reiz tas varētu arī strādāt. Piemēram, ja ir kādi notikumi x, y un z, kas ir sekmējuši konkrētu domāšanas/darbības.priekšstatu paternu veidošanos, un šie paterni ir nostiprinājušies, bet x, y un z ir aizmirsti, tad mainīt šo paternu varētu būt grūtāk.
Nu, tipa, ja es esmu redzējusi 3 brēcošus zīdaiņus, ieraugu ceturto, kas nebrēc, es konstatēju "OK, zīdaiņi vai nu brēc, vai nebrēc" un attiecīgi varu elastīgi koriģēt savu attieksmi pret zīdaiņiem.
Ja es esmu redzējusi 3 brēcošus zīdaiņus, izveidojusi priekšstatu "zīdaiņi ir tādi, kas brēc" un aizmirsusi konkrētos zīdaiņus - aizmirsusi to, *kā* šis priekšstats izveidojās - tad, ieraugot nebrēcošu zīdaini, es drīzāk nodomāšu "wtf is this noteikti ne zīdainis, jo nebrēc", nevis koriģēšu sākotnējo aplamo pieņēmumu.
=> šeit noteikti ir kaut kāds veids, kā to pateikt korekti

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Hm, domu sapratu, tagad nākamais solis ir pafunktierēt par to, vai tas tiešām šādi strādā. Šķiet, ka nedaudz jā, ka ilgtermiņa atmiņas engramma ir plastiskāka, ja ir pieeja sākotnējiem (vai tiem līdzīgiem) stimuliem, šajā aspektā smadzenes strādā pēc Bayes-like principiem, rejūzot vecu evidenci ir vieglāk un ātrāk, kā ar "nogūlušos" atmiņu korekti sasaistīt jaunu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas, kas te, iespējams, nāk klāt no "mana lauciņa", ir atmiņas skatījums arī sociālā griezumā, proti, ja kādam jaunam cilvēkam vispār nav pieredzes ar zīdaiņiem, bet ir vecāku iemācītais fakts ("sociālā atmiņa"), ka "zīdaiņi ir brēcoši radījumi" (kur tiek nodota heiristika, bet ne oriģinālā bēbīšu-atmiņa), tad šie aizmirstie zīdaiņi iedarbojas uz to jauno cilvēku spēcīgāk, nekā iedarbotos tad, ja viņam pašam būtu bijusi oriģinālā hands-on pieredze ar reāliem zīdaiņiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Sounds about right, jā.

(Reply to this) (Parent)