Man nav arī ilūziju, ka kāds kaut kur tagad baigi ies :) Vienkārši kaitina tas "kaut ko nomurkšķēja soctīklos, ko tad nabadziņam VĒL darīt?!"

Lai gan, starp citu, pie situācijas, kurā cilvēks pats aiziet un atzīstas, man šķiet, ka pat mūsu dīvainā sistēma piedāvātu psiholoģisko rehabilitāciju/ārstēšanu/utt, cietumos, man šķiet, ka šis serviss kā nebūt arī eksistē

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Par šiem servisiem un to darbu ar klientiem smuki aprakstīts Annas Solteras grāmatā "Varmākas". Tur jau arī viņi sola, ka turpmāk viss būs labi.

(Reply to this) (Parent)

mūsu dīvainā tiesa iedotu nosacītu, jo pats atzinies un grib laboties.
UK jau gadiem ir atrādāta sistēma kā rīkojas, ja pāris nonāk šādā situācijā.
upurim ir psihologa uzraudzība, varmāka tiek tiesāts un arī iet psihologa regabilitāciju. uzklausītas tiek abas puses.
mana māsa ir pataloģisks upuris ar diagnozi, kā vispār komunicēt un uzturēties blakus šadam cilvēkam es sapratu tikai tad kad pašai jau bija 36 gadi.
ideālā pasulē cilvēkiem, kas pat sāk nojaust, kādas tieksmes viens otrā sāk trigerēt, būtu skriešus jāmetas pretējā virzienā.
un mani šausmina, kā sabiedrība pati meklē iespējas būt sociāli akceptēti vardarbīga. mēs drīkstam bulijot buliju, jo viņš ir bulijs, bet vardabība paliek vardarbība, lai kādu mērķu dēļ tā tiktu relaizēta un tieši tāpēc tā ir tik sarežģīta, ka nevar iztikt bez psiholaga vai psihiatra. tajā trīstūrī, kur ir upuris, varmāka, glābējs, visas lomas ir tādas, ko nevaig spēlēt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tajā trīstūrī, kur ir upuris, varmāka, glābējs, visas lomas ir tādas, ko nevaig spēlēt. sie ir zelta vardi, ko vajadzetu zelta burtiem uztamboret uz visiem baariem

(Reply to this) (Parent)

"Bijušais varmāka tagad ir upuris, sabiedrība ir varmācīga pret viņu, kādam viņš jāglābj vai vismaz jāpažēlo!" arī ir daļa no šī trīsstūra.
"Aiziet uz policiju un atzīties, ko esi izdarījis" patiesībā varētu būt viena no izejām no vardarbības trīsstūra, jo neierakstās šajā shēmā (un tiek iezīmēta kā izeja arī literatūrā).

Turklāt ir daudzi citi cilvēki, pret kuriem sabiedrība ir varmācīga bez sakarīga iemesla, tie, manuprāt, varētu būt prioritāte. T.i., "kolektīvs nosodījums cilvēkam, kas neuzņemas atbildību par to, ka ir nodarījis pāri intīmajam partnerim" man liekas daudz vairāk OK nekā "kolektīvs nosodījums cilvēkam, kuram nav naudas un dzīvesvietas un kurš smird".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nevaig otram piesiet, to ko viņš nav teicis. es, piemēram, neaistāvu konkrēto upuri, bet reāli dzīvē pirms viss bija nācis gaismā esmu savai draudzenei, kura jautāja viedokli, esmu ieteikusi nesadarboties, jo mans radars saka, ka jāturas pa gabalu.
mums katram ir diezan kritiksi jāskatās ne tikai uz citiem, bet arī pašiem uz sevi, turklāt nekultivējot vainas sajūtu un vismaz cenšoties neieņemt nevienu lomu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, ir pietiekami daudz cilvēku, kas viņu aizstāv un žēlo, ieraksts bija specifiski par tiem, kas brīnās, ko tad varmākam, nabadziņam, vēl vajadzētu darīt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man ir radies iespaids, ka cilvēki vienkārši nezin un nesaprot, kas notiek.
turklāt daļa baidās, ka būs jādīlo ar to ka pašiem ir nosliece būt varmākām un visa mūsu kultūra ir balstīta uz spēka, varas, hierahijas bāzes.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu un ir cilvēki, kam negribas dīlot ar to, kā arī pret viņiem izturas varmācīgi un ja šis nav OK, tad varbūt arī viņu modelis nav OK

/Fwiw, es pati cenšos neklupt virsū TP vai konkrētiem viņa draudziņiem/sadarbības partneriem, jo man šķiet, ka šie žesti novērš uzmanību no būtiskā un īsti nepalīdz, bet es saprotu tos, kas to dara, un neatrodu sevī nervu viņus nosodīt

(Reply to this) (Parent)