kas Tie par dumiem stereotipiem – ka rietumnieciski ir kvantitāti likt priekšā kvalitātei? Kāpēc tādos jādzīvo (un uz tādiem pseidosterotipiem jāatsaucās) dzīvojot 21. gs.?

(Reply to this) (Thread)

hm. kāds pēkšņi ar atcēlis veco standarta rietumniecisko domāšanu? pēkšņi izrādās, ka nevienam mūsdienu cilvēkam šī domāšana nav tikusi skolā borēta iekšā un tamlīdz? laimīgie viņi, jo manī šīs domāšanas ir pietiekami daudz, lai es justos spiesta tajos brīžos, kad šitās idejas paceļ savas galviņas, piebakstīt ar pirkstu un teikt - lūk, standarta rietumnieciskā domāšana. ne tā, kas filosofiskā domāšana, kur visādi brīnumi rodas, ne tā, kas mākslinieciskā, bet tā, kas ikdienišķā.

bet lasītājs ar savu subjektīvo uztveri var gan uztvert Borhesu kā pašsaprotamu. paziņot, ka māksla nevar radīt pašsaprotamības iespaidu, nozīmētu ļoti nenovērtēt mākslas iespējas ;)

(Reply to this) (Parent)

vispirmām kārtām gribētu honeybee jaunkundzei aizrādīt, ka Borhess nekur savā daiļradē nenodarbojas ar kvantitātes svarīguma nevajadzīgu uzsvēršanu, bet gan drīzāk fiksē to kaut vai kā maldus (es gan drīzāk dotu priekšroku vārdam "īpatnības"), kas tam brīdim ir pietiekami aktuāls kultūras simbols, tanī pašā laikā saglabājot šķietami distancētu pozu.
mani Borhesa daiļradē ārkārtīgi savaldzināja trīs lietas: pieklājība, vienkāršums un šķietamais objektīvisms.

(Reply to this) (Thread)

ko nu jūs salecāties ;) Kaut cik par Borhesa stāstiem ir tikai pirmā rindkopa, pārējā es nodarbojos ar "domas lidojumu", attiecīgi apgriežot spārnus tām savām domām, kas ne tur aizlidojušas. Un par Borhesu pašu es, diessodi, vispār neko negribu teikt, jo viņa proza ir pietiekami intelektuāla un mānīga, ka droši vien ne vienā vien vietā izliktas lamatas lasītājam, kas kaut ko grib secināt par Borhesu kā cilvēku.

(Reply to this) (Parent)

visās upēs kopā ir iespējams noslīkt
un visās grāmatās pazaudēt galvu

(Reply to this)

Visums ir matemātika. Ja vēlies arī romāns vai cilvēka dzīve ir matemātika. To teorētiski ir iespējams aprakstīt algoritmā. Iespējams šādam skatienam vistuvāk ir pietuvinājies J.Brodkis savos pēc-septiņdesmito gadu dzejoļos. Var jau teikt, ka tā ir spekulācija, ka tā ir sintēze ar poētiku, ar atsevišķa indivīda traģēdiju politisko tolaritārismu ēnā un tikai šādos, un nevienos citos Laika apstākļos šāds skatījums netaptu, tomēr daudzas viņa idejas tieši atsvešinātības dēļ darbojas. Tāpēc, ka viņa nav ar mums. Tāpēc, ka viņš ar komas aci vēro realitāti. Un vispār katrs teksts ir noteikumi, kuriem pamatā ir zināmas likumsakarības, ko var aprakstīt algoritmā. Arī mans koments ir tāds.

(Reply to this) (Thread)

jājā tieši šādu iespaidu man rada visa šī intelektuālā proza (kurai noteikti ir zinātnisks nosaukums, kuru es nezinu) :)
bet šis iespaids ir tikpat iluzors kā jebkurš cits literatūras radīts iespaids :) tāpat kā priekšstats par elli ar ciktur tiem lokiem un šķīstītavu pēc Dantes paraugiem, un ticība, ka vienmēr kaut kur kādā mežā mazs zēns spēlēsies ar savu Lāci. tas ir tikai veids, kā redzēt šo pasauli, un Borhesa ceļš nu nekādīgi nav manējais.

(Reply to this) (Parent)