Visums ir matemātika. Ja vēlies arī romāns vai cilvēka dzīve ir matemātika. To teorētiski ir iespējams aprakstīt algoritmā. Iespējams šādam skatienam vistuvāk ir pietuvinājies J.Brodkis savos pēc-septiņdesmito gadu dzejoļos. Var jau teikt, ka tā ir spekulācija, ka tā ir sintēze ar poētiku, ar atsevišķa indivīda traģēdiju politisko tolaritārismu ēnā un tikai šādos, un nevienos citos Laika apstākļos šāds skatījums netaptu, tomēr daudzas viņa idejas tieši atsvešinātības dēļ darbojas. Tāpēc, ka viņa nav ar mums. Tāpēc, ka viņš ar komas aci vēro realitāti. Un vispār katrs teksts ir noteikumi, kuriem pamatā ir zināmas likumsakarības, ko var aprakstīt algoritmā. Arī mans koments ir tāds.

(Reply to this) (Thread)

jājā tieši šādu iespaidu man rada visa šī intelektuālā proza (kurai noteikti ir zinātnisks nosaukums, kuru es nezinu) :)
bet šis iespaids ir tikpat iluzors kā jebkurš cits literatūras radīts iespaids :) tāpat kā priekšstats par elli ar ciktur tiem lokiem un šķīstītavu pēc Dantes paraugiem, un ticība, ka vienmēr kaut kur kādā mežā mazs zēns spēlēsies ar savu Lāci. tas ir tikai veids, kā redzēt šo pasauli, un Borhesa ceļš nu nekādīgi nav manējais.

(Reply to this) (Parent)