Jā, vai ne, ir gadījumi, kad vnk ir nesāpīgāk ticēt, ka tas cilvēks ir OK - nevis redzēt, kā ir, un sekot evidencei - jo nu cilvēki tevi var izjāt ierobežotā skaitā veidu. Kamēr tas, kā tu vari sevi sačakarēt, beidzot ticēt dajebkam, ir neizmērojami, potenciāli nebeidzamo un padara tevi tālāku, tukšāku, vēsāku.

/Meibī

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kāda lieliska ideja mazohistiskai kolekcijai!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Right? Es gan jau esmu tik tālu, ka reizēm uz sāpināšanu reaģēju nevis ar sāpēm, bet ar mentālu "wow, this was smth new, visu cieņu" :D nākamais solis ir sākt dalīt šokolādītes tiem, kas piegādā jaunus un negaidītus eksemplārus

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:D Un tamborētu cūku kā līdzjūtību "I am immune to this one, but kudos for trying".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:DDD jes jes!

(Reply to this) (Parent)

lai gan, tbh, tik daudz cūku es nepietamborēšu un jamās ir pelnījuši citi

(Reply to this) (Parent)

Ja es būtu Latvijā, teiktu, ka vajag par to parunāt pie dzēriena.

Es ļoti daudz domāju par to nekļūšanu pašai vēsākai, tālākai un tukšākai, nu, ka tas ir pats svarīgākais.

Bet vispār man par šo ir ezotēriska teorija, kura vēl nav līdz galam izstrādāta, bet I am working on it. :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

..tā, tagad beidzot atcerējos pati savējo teoriju

oh well, tā bija/ir jauka teorija, tikai neko priecīgu man nesola :D

(Reply to this) (Parent)