Janvāris 2., 2019
| 15:27 Garajā pārbraucienā radās vismaz viens stāsts Lia, tātad, atceras to sapni, kurā viņa bija dabūjusi trīskrāsainu saldējumu - "es esmu tādā baltā istabā, un man ir trīskrāsains saldējums, un tad Džonatans pienāca un man viņu atņēma, un es biju tik bēdīga!" Es, protams, šo sapni atceros - tas man tolaik tika atstāstīts vismaz desmit reizes, ar baisu traģēdijas atbalsi. Atgādinu, ka vēlāk nopirku viņai tādu saldējumu, bet nē, to viņa neatceras, bet sapni gan.
Un tad es saku: tās baltās sienas, tas ir tā kā filmās kad rāda pirmsnāves pasauli. Varbūt bija tā, ka tu tonakt gandrīz nomiri, un Džonatans tevi izglāba. Viņš, protams, būtu varējis teikt: "Nāc atpakaļ dzīvē, es tevi mīlu un tu man esi vajadzīga," bet nu Džonatans taču neko tādu neteiktu. Tā nu viņš izdarīja to, ko varēja izdarīt: paņēma tavu saldējumu, "ja nomirsi, tad nedabūsi". Un tā nu tev nekas cits neatlika kā atgriezties
|
Comments:
Nu, tas arī ir pilnīgi Dž stilā - pateikt "ja nomirsi, nedabūsi" un pēc tam "es jau neteicu, ka, ja nenomirsi, dabūsi"
(Lai gan es viņai nopirku, jeibogu!)
Saldeejumu nedabuusi nekaadaa variantaa, bet, ja atgrieziisies, varbuut no kaada cita vareesi izsist. Zini, es nepiepuuleetos ar atgriesanos.
Nu vienreiz jau var uzrauties, viņa taču bija maziņš bērniņš. Otrreiz gan noteikti pasūtītu dirst ar visu saldējumu :D
| From: | krii |
Date: | 2. Janvāris 2019 - 16:30 |
---|
| | | (Link) |
|
Diezgan precīzs vecās anekdotes pārfrazējums: "Saldējumu dabūju, bet rūgtums ta' palika." |
|
|
|
Sviesta Ciba |