Hmm, neesmu pārliecināta, vai pareizi saprotu, kā esi to domājusi, bet es te saskatu vairākus apakšvariantus.
Viens ir apmēram tas, ko kāda psiholoģe bija nosaukusi par "Atēnas Pallādas sindromu" - t.i., pozīcija "jā, piekrītu, ka sievietes ir stulbākas un mazvērtīgākas par vīriešiem, tāpēc ir tikai taisnīgi, ka viņu vietā lēmumus pieņem vīrieši; savukārt, es pati esmu ārpus sistēmas stāvošais izņēmums, kas, pateicoties savam ekstraordinārajam intelektam vai citām īpašam spējām, šo sistēmu apeju un nodrošinu sev ārkārtīgi spēcīgu ietekmi gan starp sievietēm, gan vīriešiem; līdz ar to man nav vajadzības sistēmu mainīt, intereses solidarizēties ar citām sievietēm arī nav, labāk būt solidārās attiecībās ar varas un resursu turētājiem vīriešiem".

Otra būtu t.s. "Afrodītes taktika", kad arī, paliekot sistēmas iekšienē, tiek perfekti noslīpēta manipulācijas prasme ar seksualitāti un reproduktivitāti, lai gūtu pieeju resursiem. Resp., tiek izmantota vīriešu varas pozīcijas radītā ievainojamība, lai, paliekot submisīvā pozīcijā, gūtu maksimālo labumu. Te gan citas sievietes tiek uztvertas kā konkurentes, kaut gan atsevišķās situācijās ar viņām var arī solidarizēties.

(Reply to this) (Thread)

Drīzāk otrais, un es esmu tāds malacītis, izdomāju divriteni :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu jeb kā Berimors iekš Bāskervilu suņa, sulainis kurš perfekti pārzina un izmanto savu sulaiņa pozīciju, ārā no viņas iziet netaisās un tādā veidā viņam ir labi.

(Reply to this) (Parent)