|
Janvāris 27., 2018
 | 08:39
Bet vispār ir tas viens ļoti specifisks sieviešu-anti-feminisma paveids [kā reiz viens specifisks, nevis "tāds ir viss sieviešu-anti-feminisms"], kurš sevī ietver
1) apziņu, ka šitā nenormāli lielā mērā ir vīriešu pasaule
2) un sieviete tur nevar tā vienkārši dabūt, ko grib
un piepluso klāt faktu, ka
3) sieviete (vismaz "šī konkrētā sieviete") ir pietiekami gudra+seksīga+viltīga+nežēlīga, lai varētu apjāt sistēmu un actually dabūt, ko grib, turklāt ar plašu izvēli
kas zināmā mērā (bet ne pilnībā)
4) ietver konkurenci ar citām sievietēm (tb nav īsti izdevīgi, ka šī sistēma tiek globāli izmantota + citas sievietes mēdz uz šo sievieti skatīties kaut kā ne tā)
5) ietver nepieciešamību pēc vīriešiem, un pēc sistēmas kā tādas, jo, nu, sistēmas apjāšana ir ļoti specifisks skillsets, ar kuru tu brīvā dabā neizdzīvosi
6) līdz ar to feminisms (vai "feminisms" kā apzīmējums visam-kas-apdraud-status-quo) viņai galīgi nav okei, un viņa nav arī te nevienam neko nav parādā, ibo sievietes viņas pieredzē ir ļaunas čūskas, kurām nevar uzticēties.
Un šito es saprotu un respektēju kaut kādā mērā, nu tbš sistēmas apjāšana ir kruta, un tā empowerment sajūta, ko tu no tā dabū - no tā, ka tu vari vienkārši dabūt to, ko tu gribi, jo esi gudra, seksīga, viltīga un nežēlīga - arī ir kruta, un kaut kādā ziņā tā emocija stāv blakus tam, kas ir "karojošais feminisms", šī aktīvā un agresīvā pretošanās varai - vienalga, vai tas tiek darīts no frontes vai no aizmugures. [Šeit gan varētu dabūt pa muti gan no "vispār es nepiederu šīm sievietēm, bet tu totāli neko nesaproti", gan no "es neesmu karojoša feministe, bet tu neko nesaproti" grupas.]
Tas gan prasa nežēlīgi, nežēlīgi daudz nervu un laika, un koncentrēšanās spējas, un, IMO, augstākredzamo spēju komplektu var izmantot arī veidos, kas ilgtermiņā ir produktīvāki, bet tas atkal prasa 1) jau esošus resursus, turklāt gana daudz 2) kaut kādu muļķīgu un pārdrošu ticību sapnim, ka you can make it on your own, ko atkal ir grūti dabūt un grūti noturēt - turklāt neatkarīgi no dzimtes.
|
Comments:
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/171415/1326) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) krii |
|---|
| Date: | 27. Janvāris 2018 - 09:27 |
|---|
| | | (Link) |
|
Hmm, neesmu pārliecināta, vai pareizi saprotu, kā esi to domājusi, bet es te saskatu vairākus apakšvariantus.
Viens ir apmēram tas, ko kāda psiholoģe bija nosaukusi par "Atēnas Pallādas sindromu" - t.i., pozīcija "jā, piekrītu, ka sievietes ir stulbākas un mazvērtīgākas par vīriešiem, tāpēc ir tikai taisnīgi, ka viņu vietā lēmumus pieņem vīrieši; savukārt, es pati esmu ārpus sistēmas stāvošais izņēmums, kas, pateicoties savam ekstraordinārajam intelektam vai citām īpašam spējām, šo sistēmu apeju un nodrošinu sev ārkārtīgi spēcīgu ietekmi gan starp sievietēm, gan vīriešiem; līdz ar to man nav vajadzības sistēmu mainīt, intereses solidarizēties ar citām sievietēm arī nav, labāk būt solidārās attiecībās ar varas un resursu turētājiem vīriešiem".
Otra būtu t.s. "Afrodītes taktika", kad arī, paliekot sistēmas iekšienē, tiek perfekti noslīpēta manipulācijas prasme ar seksualitāti un reproduktivitāti, lai gūtu pieeju resursiem. Resp., tiek izmantota vīriešu varas pozīcijas radītā ievainojamība, lai, paliekot submisīvā pozīcijā, gūtu maksimālo labumu. Te gan citas sievietes tiek uztvertas kā konkurentes, kaut gan atsevišķās situācijās ar viņām var arī solidarizēties.
Drīzāk otrais, un es esmu tāds malacītis, izdomāju divriteni :D
Nu jeb kā Berimors iekš Bāskervilu suņa, sulainis kurš perfekti pārzina un izmanto savu sulaiņa pozīciju, ārā no viņas iziet netaisās un tādā veidā viņam ir labi. |
|
|
