lasīju šo un lasīju komentārus apakšā. man gribētos pastāstīt divus gadījumus - viens, kad es reiz satiku transgender čali, kas bija kaut kur pārvērtību sākumā un ļoti man tomēr likās meitene esam. vai varbūt otrādi, pat neatceros. bet visu laiku jaucu she/he formas un visu laiku jutos par to katastrofāli vainīga. jo tā bija mana pirmā pieredze, un paniski negribējās izrādīt necieņu.

otrs- nesen man apsēdās trolejbusā beibe hidžābā blakus. un es, zinot visu to rasistisko šļuru, ko viņai ikdienā var nākties panest, izmisīgi centos ar visu savu būtību izrādīt cieņu, tomēr nespēju uztvert- kur man skatīties, kur nē, neskatīties vispār... ārpus LV man tā nebūtu problēma, tieši tāpēc, ka tur tomēr mazāk šo citāduma reakciju pastāv, mazāk bail viņas nejauši imitēt.

beigās viņa pārsēdās uz vienvietīgo benķi un es visu ceļu domāju - a ja nu kaut kā aizskāru?

tās ir lietas, kas mani uztrauc visvairāk, neizpratne (gan mana, gan citu), kā vislabāk izrādīt jebkādu normālu attieksmi cilvēkiem, kuriem ikdienā masveidā var nākties saskarties ar nenormālu. un pāranalizējot, man bail, ka reizēm pati uzvedos idiotiski.

un šis viss man šķiet totāli nav risināms, ja mēs viens otram gribam sadot pa ausi, nevis atrast kaut kādu normālu veidu, kā nokomunicēt jēdzīgu cieņpilnu attieksmi. vēlreiz. ieraksts + komentāri.

(Reply to this) (Thread)

Jā, tu pret viņu izgāzi savu ''rasisitsko šļuru'', jo automātiski pieņēmi, ka pret viņu jāizturas īpaši. Kaunies.:)

(Reply to this) (Parent)

jā, es jau vienu vakaru pavadīju, mēģinot cilvēkiem pieklājīgi un daudzmaz argumentēti aprādīt, ka viņu attieksme nav okei. fizisku vardarbību neveicu, viņus neizlamāju un nepazemoju. tas, ka es ierakstu, ka esmu dusmīks, nenonozīmē, ka es akurāt pretīgi izturos pret cilvēkiem, ja. drīzāk reflektēju par savām dusmām (un, lōģiski, izsaucu uz sevis trauslo "es tak nevaru iemācīties divus vietniekvārdus!" mīļumiņu dusmas).

promska visiem reizēm mēdz būt gļuki un es varu totāli misinterpretēt lietas, nu labi, sāksim ar to, ka es mēdzu totāli neatcerēties, kas tas par cilvēku, kas ar mani sveicinās (kas ir briesmīgi)

bet, no trešās puses, manuprāt visnormālākais veids, kā izturēties pret visu veidu minoritātēm, ir bez pārmērīga stresa, ar pašironiju (jo stress mēdz būt), un gan jau ka cilvēks nekreņķēsies. vai, ja kreņķēsies, pateiks, kkā tā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

sure, sure, vienkārši, ja greizsirdību varu kontrolēt, tad overanalīzi gan ne:D.

bet man pie visiem šiem smirdīgajiem komentāriņiem, nē, nu, protams, arī ok komentāriņiem, gribējās arī atzīmēt, ka tam visam klāt nāk īsts mulsums, ko neizraisa vis stulbums, bet neierastums. un ka tur vsp ir apkārt miljons išūz, līdz kurām būtu kruta aizrakties, ja mēs tiktu pāri līmenim "mēs esam idioti un mums tā ir ērti".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vot! bet nu uz pagaidām izbanot visus, kam ir knee-jerk reaction "āāā cilvēks mainīja dzimumu značit man ir jāciena poniju napoleonu!!!" un parunāties ar pārējiem... praksē diskusija būtu mierīgāka un saprātīgāka, protams, bet ir baigā aizdoma, ka tas nepalīdzētu keisam (plus slinkums visus banot nah un pēc tam atbanot)

/lai gan vispār es nezinu, es esmu no tiem, kam tiešām parasti ir grūti pamanīt pat ļoti acīmredzamu dzimuma maiņas keisu - tb tādu, ko visi pārējie redz uzreiz, "reku vecis, kas krāsojas kā sieviete", es uztveru kā ļoti prominentu sievieti, that's all. //protams, ka negribētā konsekvence ir tā, ka es regulāri sajaucu cilvēkiem dzimumus, it īpaši, ja ir kaut kāds genderneitrālāks paskats, bet nu tad arī šausmīgi atvainojos un vot tas nu gan ir neveikli bļe

(Reply to this) (Parent)